Lelde nestrādāja, viņa bija bērna kopšanas atvaļinājumā, bet viņa atrada attālinātu nepilnas slodzes darbiņu, lai tādējādi mazliet palīdzētu ģimenes budžetam ar naudiņu.
Meitiņa Linda bija kluss mazulis un neprasīja ikdienā lielu uzmanību, un, kamēr vīrs bija prom darbā, Lelde varēja strādāt . Tiesa, ne katru dienu viņai tas izdevās, jo periodiski pie viņiem ciemos nāca arī vīra māsas dēli…
“Trīs varoņi šodien apēda visus kotletes ar makaroniem, tāpēc vakariņām gatavoju citus ēdienus,” – šādās dienās Lelde teica savam vīram.
“Atkal māsa mums “uzmet” viņus,” – nebija apmierināts Nikolajs. – “Es saprotu, ka tev tas prasa lielu pacietību, bet es neko tur nevaru darīt, mēs esam radinieki.”
Arī Lelde to saprata, tāpēc klusēja. Viņa arī nebija aizmirsusi, ka viņi dzīvo dzīvoklī, ko savulaik bija nopirkuši vīra vecāki, tāpēc viņai nebija morālu tiesību atteikt šim lūgumam – pieskatīt vīra māsas dēlus. Vīra Mārtiņa un viņas pašas mammas dzīvoja laukos, bet vīra vecāki savu mājokli bija atstājuši Mārtiņa māsai Inetai, kura pēc šķiršanās no sava vīra atgriezās pie saviem vecākiem dzīvot ar trim dēliem – vecākajam bija 12, vidējam – 10, bet jaunākajam – 7 gadi. Un tagad šie bērni regulāri bija pie Leldes un Mārtiņa, jo Lelde taču, lūk, nestrādā.
“Mēs nedzīvojam blakus durvīs,” Ineta sprieda. – “Es neriskēšu atstāt zēnus vienus dzīvoklī, jo viņi var kaut ko sabojāt. Un ja jau Lelde paliek mājās, viņa var arī viņus pieskatīt.”
“Patiesībā tu esi viņu māte, un tev pašai vajadzētu rūpēties par saviem bērniem,” brālis viņai atgādināja.
“Neesi nu tāds!” – Ineta piebilda. – “Nav tā, ka es cenšos bērnus uz visiem laikiem aizdot uz visu dzīvi prom pie tevis. Es tikai lūdzu, lai jūs reizēm viņus pieskatītu, kad man gadās darbā aizkavēties.”
Lelde piekrita un teica savam vīram, ka patiešām jau nav nekas traks, ja reizēm puikas ieradīsies pēc skolas pie viņiem. Taču tas bija līdz brīdim, kad trijotne sāka ciemoties aizvien biežāk un biežāk, un vismaz dažas reizes mēnesī viņi bija pie Leldes un Mārtiņa arī ļoti vēlos vakaros.
“Mamma šodien darbā kavēsies, tāpēc mēs pie tevis paēdīsim un izdarīsim mājasdarbus, – sacīja vecākais Daniels, kurš jutās atbildīgs par saviem brāļiem.
“Labi,” – atbildēja Lelde un sagatavoja pusdienas un vakariņas kuplajai ģimenei.
“Es saprotu, ka teorētiski salātos bija jābūt olīvām?” – no darba vēlu atgriezies Mārtiņš skatījās uz savu vakariņu šķīvi.
“Nu jā, tām bija jābūt pēc receptes, bet mums šodien bija pulciņš, un viņi visu izvēlējās,” – Lelde atrunājās. – “Puikas pie mums pusdienoja un vakariņoja, un māte viņus aizveda tikai pirms divdesmit minūtēm.”
Mārtiņš, protams, nevarēja dusmoties uz bērniem par tādiem sīkumiem, un drīz vien viss tika aizmirsts. Māsa Ineta bija diezgan apmierināta ar šādu kārtību, un bija sajūta, ka viņa aizvien biežāk centās atstāt bērnus pie brāļa.
“Saprotiet, man ne tikai smagi jāstrādā, bet arī jārūpējas par savu personīgo dzīvi,” viņa atbildēja uz pārmetumiem. – “Ja jūs esat aizmirsuši, zēnu tēvs aizbēga no manis pie kādas jaunas draudzenes, un es nevaru visu dzīvi viena audzināt savus bērnus”.
Mārtiņš mudināja māsu būt nopietnai un iemācīties atbildību.
“Nu, bet Lelde labi rūpējas par zēniem, un viņa tik un tā ir mājās,” – negaidīti meitas pusē nostājās Mārtiņa un Inetas māte. – “Zēni taču nav tik mazi, ka būtu jābaro no karotītes, viņi ir pilnīgi pastāvīgi.”
“Vakar šie neatkarīgie cilvēki sarīkoja īstu kautiņu par spēli telefonā,” – sūdzējās vīrietis. “Viņi nobiedēja mazo Lindu, un vispār viņa skatās uz viņiem un pēc tam atkārto visādas muļķības.”
“Nekas, tas viss tiks aizmirsts,” – pārliecināja māte. – “Tu taču neatstāsi savus brāļadēlus uz ielas, vai ne? Ja runa ir par ēdienu, mēs ar tēvu atvedīsim visu, kas jums ir vajadzīgs.”
“Mēs neskaitāmies, kas un cik daudz apēd,” – apvainojās Mārtiņš. – “Protams, Leldei visu laiku ir jāatrodas virtuvē un jāgatavo ēdiens daudz cilvēkiem, bet tas nekas. Vienkārši bērniem ir jābūt ieaudzinātai izpratnei par savām mājām, savu ikdienas režīmu un atbildību.”
“Jā, bet viņiem vairs nav tēva, un māte tagad strādā kā zirgs,” – atgādināja māte.
Mārtiņam māsas patiešām bija žēl, kura tagad patiešām smagi strādāja. Viņš saprata, ka trīsdesmit astoņdesmit astoņu gadu vecumā viņai bija visas tiesības būt laimīgai un izveidot normālas attiecības ar kādu vīrieti. Taču viņam bija žēl arī savas sievas, kurai bija pastāvīgi jātīra, jāgatavo ēst, jānovāc trauki, dažreiz vēl jāpalīdz zēniem mājasdarbos… un vēl jāpieskata abu meita Linda.
“Protams, viņi taču ir bērni, es visu saprotu, – pēc kārtējās puišu sarīkotās sadursmes sacīja nogurusī sieva.
Tikai kādu dienu pat viņas pacietība beidzās, kad zēni izdomāja sarīkot eksperimentu un zivīm akvārijā pievienot krāsvielu. Kā izrādījās, zivis tiešām reaģēja un, beigu beigās, tās visas peldēja virs krāsainā ūdens…
“Mēs vienkārši gribējām redzēt, kas notiks – tas arī viss,” vēlāk attaisnojās vecākais puika. – “Mēs nedomājām, ka viss beigsies šādi.”
Lelde bija saskumusi, viņai tās zivis tiešām patika. Mārtiņš bija dusmīgs un gribēja trijotni sodīt.
“Nu, skaidrs, ka bērni to nedarīja tīšām,” – māsa attaisnojās. – “Es ar viņiem parunāšu…”
“Patiesībā, tieši tāpēc es viņus atstāju pie tevis, lai viņi te būtu uzraudzībā,” Ineta izbrīnījās. – “Tātad tā daļēji ir Leldes vaina, ka viņa viņus kārtīgi nepieskatīja.”
“Ko? Ko? Tu tagad grasies vainot manu sievu?” – vīrietis nespēja nomierināties. – “Tā ir tava audzināšana, tev vajadzētu vairāk laika pavadīt ar saviem bērniem!”
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā:
