Beigu beigās, brālis un māsa sastrīdējās, mazā Lindiņa raudāja pieaugušo kliegšanas dēļ, zēni bailīgi mirkšķināja acis un skatījās uz kliedzošo māti.
“Divas nedēļas Ineta savus zēnus pie mums nav vedusi, vai viņa tiešām pati tiek galā?” – kādu dienu Mārtiņam jautāja Lelde.
“Viņa apvainojās uz mani un tagad izturas lepni, – viņš paskaidroja. – “Un tas ir labi, jo tā ir viņas vaina.”
“Viņas vaina, bet kā tad ar puikām? Vai viņi sēž vieni paši vai paliek ilgi skolā?” – jautāja Lelde.
“Man nav ne jausmas, – nervozi atbildēja Mārtiņš. – “Un tev nepietiek ar to, kas notika? Tu gribi vēl kaut ko?”
“Patiesībā viņi ir tavas māsas bērni…” – viņa tikai atbildēja.
Mārtiņš bija dusmīgs, Ineta bija aizvainota, vecāki pārmaiņus zvanīja abiem bērniem un lūdza samierināties. Noguruši no strīdiem, vecāki, beigu beigās, ieradās ciemos ar ēdienu.
“Es šo to esmu pagatavojusi, lai jums kompensētu iztērēto ēdienu… ” – teica Mārtiņa mamma.
“Paldies, bet par to nevajadzēja uztraukties,” – atgaiņājās Lelde. – “Es tāpat gatavoju katru dienu, tā kā viss ir normāli.”
“Es ļoti tevi lūdzu, lai tie abi lepnie viens ar otru sacenšas izturībā, kurš pirmais sāks runāt, bet lūdzu, ļauj zēniem pie jums ciemoties,” – Leldei ar asarām acīs lūdza Mārtiņa mamma. “Mēs noteikti viņus paņemsim pie sevis pa vasaru, tu varēsi atpūsties. Mēs dosim jums naudu par produktiem un par tavām pūlēm.”
“Es pat netaisos no jums ņemt naudu,” – teica Lelde. – “Un ēdiena bērniem man nav žēl – tā kā tiksim galā.”
Inetai nācās piekāpties savā lepnībā un viņa lūdza brālim un viņa sievai palīdzību bērnu pieskatīšanā vēlreiz.
“Mamma mums teica, ja tu vai onkulis par mums pasūdzēsies, viņa atņems mums telefonus uz visu vasaru un liks laukos strādāt pie omītes laukā,” – izpļāpājās vecākais puika. – “Bez interneta mēs ilgi neizvilksim, tāpēc centīsimies jūs klausīt. Ja kaut kas noies ne tā, vari man teikt, es esmu vecākais par viņiem abiem, ok?”
“Labi!” – nopietna centās būt Lelde. – “Tikai sarunāsim, ka eksperimentus sākumā pārrunāsiet ar mani un tad izlemsim – darīt to vai ne.”
Lelde atkal gatavoja maltītes veselam baram, jo divas vai trīs reizes nedēļā zēni pēc skolas nāca pie viņiem un gaidīja savu mammu līdz vēlam vakaram. Šķiet, ka mammas ieminēšanās par telefonu atņemšanu bija efektīva, jo puikas uzvedās labi.
“Ak, jūs tādi dīkdieņi! Atkal visu sieru man esat apēduši!” – purpināja Mārtiņš, vakarā, meklējot ledusskapī sieru pie tējas un saprotot, ka tā vairs tur, protams, nav.
“Nu tādi tavai meitai ir tie vecākie brāļi, ko padarīsi…” – mierināja viņu sieva. – “Mēs arī esam daļēji atbildīgi par to, kādi cilvēki viņi izaugs, tāpēc jācenšas uzvesties pareizi. Bet sieru rīt nopirksim citu, un vēl arī cepumus un ābolus vajag nopirkt, jo nekas nav palicis.”
Mārtiņš smagi nopūtās, bet nākošajā dienā brauca uz pārtikas veikalu un sapirka visus produktus. Viņš, protams, varēja demonstrēt savu aizvainojumu un izrādīt neapmierinātību par savas māsas uzvedību, tomēr viņš nekad nebūtu viņai uzgriezis muguru grūtā brīdī. Tā kā visi puikas zināja – lai arī kas notiks viņu dzīvē, viņi vienmēr varēs saņemt atbalstu sava onkuļa ģimenes mājās.
Tā arī notiek dzīvē. Lai cik grūti un smagi, saviem radiem un ģimenei iespēju robežās ir jāpalīdz. Varam purpināt, varam murmināt un strīdēties, bet galu galā ģimene ir tikai viena.
Atbalstīsim tos, kuriem dzīvē paveicies mazāk, lai vismaz viņu atvasēm liktenis izvēršas veiksmīgāks!
