Vaņka ir kaimiņu puika, kura dzīvē ir gan asaras, gan mīlestība. Viņa vecāki bija vienkārši strādnieki. Tēvs strādāja par sargu, bet māte bija aukle bērnudārzā.
Lieki piebilst, ka bagātība ģimenē bija maza. Un, ja ledusskapī vienmēr bija ko ēst, tad naudas nepietika ne labām drēbēm, ne ceļojumam uz to pašu Turciju. Kad Ivanam palika septiņi gadi, viņam piedzima māsa.
Mēs ar vīru dzīvojām kaimiņos. Mūsu dēli jau sen ir izauguši un izlidojuši no savas dzimtās ligzdas, taču viņi par mums neaizmirst un bieži mūs apciemo. Uz brīvdienām ved ciemos arī mazbērnus.
Sākumā bija grūti samierināties ar to, ka māja ir tukša, bet pamazām pieradām. Bet ko darīt? Bērni ir izauguši un viņiem ir tiesības pašiem izlemt savu likteni. Tā kā puikas ģimene dzīvoja kaimiņos, brīvprātīgi vai negribot, bet viņu dzīvība bija mūsu redzeslokā. Vaņu es kaut kā arī uzreiz iemīlēju.
Zēns bija maza auguma, slaids un likās neveselīgs. Bet, ieskatoties viņa acīs, es sapratu, ka šim zēnam ir milzīgs potenciāls un dzelžaina griba. Mēs ar viņu tikāmies katru dienu. Zēns bija laipns un sabiedrisks. Viņš nāca no skolas un nesa smagu portfeli uz saviem smalkajiem pleciem, es viņu pasaucu un jautāju:
– Vaņa, kā iet skolā?
Viņš vienmēr apstājās un labprāt stāstīja par savām skolas gaitām. Bet jau pēc brīža kā saceļās un sāk kliegt:
– Ak, man ir daudz darāmā. es skrienu…
Un zēnam darāmā bija vairāk kā pietiekami. Ivana tēvs tajā laikā sāka lietot alkoholu. Par to viņš drīz tika atlaists no darba. Māte pārcēlās strādāt virtuvē, lai būtu pieejamāka pārtika, un Vaņka viens pats saimniekoja mājā.
Saimnieks no viņa lielisks. Skatos, viņš saved kārtību pagalmā un krāsni iekurina, un aizskrien uz bērnudārzu pēc māsas. Viņš pat prot pagatavot vienkāršas maltītes un pabaro ģimeni. Es skatos uz šo zēnu, un mana sirds priecājas – aug labs cilvēks!
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
