Mana dzimtā pilsēta palika manas uzmanības ēnā: tās magnētisms mani nepiesaistīja. Reti kontaktējos ar ģimeni. Un tā, uzzinot, ka mani ziemas zābaki ir saplēsti (un ziema jau bija pie durvīm), mamma man atsūtīja paku ar jauniem apaviem. Prieks bija neaprakstāms, kad es atvēru kastīti un sāku skatīties uz zābakiem…
Un tad kā no nekurienes izkrita šokolādes tāfelīte. Pienainā, ar meitenes tēlu lakatā – mana mīļākā. Paskatījos uz viņu un jutu, ka pār maniem vaigiem sāk gāzties asaras. Mamma atcerējās manu vājumu pret šo šokolādi un centās mani iepriecināt. Pēkšņi mani pārņēma vainas sajūta par to, cik reti atceros savas mājas un vecākus…
Es nekavējoties piezvanīju mammai… Un ziemas brīvdienās es noteikti viņu apciemošu.
Vai nav mīļi? Būdama prom tik tālu, saņemt šāda veida dāvaniņu?
