Mani vecāki izšķīrās, kad es mācījos septītajā klasē. Šķiršanās pagāja mierīgā ceļā, bez attiecību skaidrošanas un savstarpējiem pārmetumiem. Es paliku labās attiecībās ar savu tēvu un bieži apmeklēju viņa tēvu un māti (manus vecvecākus) nelielā piejūras pilsētiņā, tas notiek pārsvarā vasarā..
Desmit gadus pēc šķiršanās mana māte satika savu otro vīru. Toreiz jau biju paspējusi absolvēt institūtu un dabūt darbu. Vitālijs, tā sauc manas mammu tagadējo vīru, viņas vienaudzi, atraitni un viņam ir mīļotā meita Inna. Pirms mātes un Vitālija kāzām mēs ar Innu nebijām pazīstami. Es par viņu zināju tikai to, ka viņa ir pāris gadus vecāka par mani, precējusies, viņai ir bērns un viņa dzīvoja tuvējā pilsētā.
Ar Vitāliju ātri atradām kopīgu valodu, jo bija skaidrs, cik ļoti viņš mīl manu mammu un rūpējas par viņu. Viņš izrādījās draudzīgs, patīkams saskarsmē, saimniecisks cilvēks, turklāt ļoti labi gatavoja. Tāpēc man bija liels prieks, ka mana mamma bija drošās rokās, un galvenais tas, ka viņa mīl un tiek mīlēta.
Un tad uznāca laime – tēvs man uzdāvināja dzīvokli, kuru mantojis no onkuļa. Labā stāvoklī un pāris kvartālu attālumā no mammas dzīvokļa. Par godu paņēmu nelielu kredītu, uztaisīju dzīvoklī kosmētisko remontu, nopirku papildus trūkstošo un pārvācos no mammas.
Dažus mēnešus vēlāk mamma mani uzaicināja ciemos uz vakariņām saistībā ar Innas ierašanos ar mazuli. Izrādījās, ka vīrs viņu krāpa un viņa iesniedza šķiršanās pieteikumu. Tad nolēmu pārvākties uz tēva dzīvokli, kur viņš dzīvoja pirms iepazīšanās ar mammu..
Godīgi sakot, man Inna nepatika jau no pirmās dienas, kad satikāmies. Viņā bija kaut kas tāds, kas izraisīja iekšēju aizkaitinājumu. Varbūt viņas netaktiskums, nekaunība vai tas, ka viņa nemitīgi runāja un izteica savu viedokli (ko viņai neviens nejautāja) par visu pasaulē, pat par to, ko viņa nemaz nesaprata.
Pēc sarunas ar viņu es jutos kā izspiests citrons. Tādus cilvēkus kā viņa – sauc arī par “enerģijas vampīriem”.
Visu vakaru viņa mani sauca par “māsu”, kas, godīgi sakot, mani apbēdināja un neatlaidīgi jautāja, kur es dzīvoju. Varbūt tāpēc, ka mana māte lielījās, ka tagad esmu neatkarīga un dzīvoju savā dzīvoklī. Es biju pārliecināta, ka, tāpat kā šajā ģimenes vakarā, mūsu tikšanās būs ierobežotas, un es jau sapņoju par atgriešanos savās mājās, pēc iespējas ātrāk.
Man jāsaprot, ka pēc dabas esmu intraverta un man nepatīk, ja cilvēki uzspiež man savu komunikāciju. Es atpūšos, kad palieku viena ar grāmatām, nožogota no visiem savā mājīgajā mazajā pasaulē.
Nākamajā dienā, mājās būdama, darīju mājas darbus. Tā bija brīva diena, un es negaidīju, ka kāds pēkšņi atnāks ciemos.. tad pēkšņi atskanēja durvju zvans. Uzminiet, kurš ieradās agri no rīta? Tieši tā, Inna ar dēlu.
– Sveiki! Mēs gājām šeit garām un nolēmām iegriezties uz tējas tasi un paskatīties, kā jūs šeit dzīvojat, ”Inna nekaunīgi sacīja un sāka skatīties manā dzīvoklī. Protams, es biju apdullināta par viņas negaidīto vizīti, bet nu nemetīšu jau viņu ārā aiz durvīm.. Gāju uzlikt vārīties tējkannu un pagatavot sviestmaizes negaidītajiem viesiem.. Innas dēlam bija tikai pusotrs gads, un viņš kāpa visur, kur varēja un kur nevarēja. Inna bērnam īpaši nepievērsa uzmanību, jo viņa bija iegrimusi stāstos saistībā par jaunākajām tenkām.
Tā pagāja trīs stundas, un es sāku izteiksmīgi skatīties pulkstenī, bet Inna bija tik ļoti aizrāvusies ar visu šķiršanās no vīra detaļu pārstāstīšanu, ka reizēm man šķita, ka sarunu biedrs viņai nemaz nav vajadzīgs.
Lai kaut kā viņu sasteigtu, teicu, ka esmu sarunājusi tikšanos ar draudzeni un jāsagatavojas. Inna nesteidzās un teica, ka pavadīs mani uz metro. Beigās man bija jāiet ar viņu līdz tuvākajai metro stacijai, jāgaida, kad viņa aizies un es varētu atgriezties mājās metot pamatīgu apli..
Tālāk jau Innas vizītes pie manis sāka kļūt biežākas. Es ieslēdzu fantāziju uz pilnu klapi, lai katru reizi izdomātu jaunus attaisnojumus viņas nelūgtajām vizītēm. Man pat nācās izlikties, ka neesmu mājās, lai tikai izglābtos no viņas nebeidzamās pļāpāšanas.
Man vairs nebija izvēles, un es sūdzējos mammai par Innas pastāvīgo staigāšanu, uz ko viņa man atbildēja:
– Meitene ir vientuļa un viņa vēlas ar tevi sazināties, bet tu viņu atgrūdi. Galu galā viņa ir tava māsa..
Ja tas tā turpināsies, vienā brīdī es nevarēšu izturēt un pastāstīšu viņai, to ko domāju!! Bet šajā gadījumā, visticamāk, es vai nu sastrīdēšos ar mammas vīru, vai arī viņa ar viņu. No otras puses, cik ļoti jūs varat paciest cilvēku, kurš neievēro jūsu personiskās robežas un pastāvīgi pieprasa uzmanību sev?
Ir viņa aizvainota vai nē, man jau vienalga, es tikai gribu, lai mani atstāj vienu!
