Mēs ar Aivaru vienmēr esam bijuši aktīvākais un dzīvespriecīgākais pāris starp visiem mūsu draugiem. Kopš mēs apprecējāmies, mums nebija mierīgo, vai “slinko” nedēļas nogaļu. Mēs devāmies pārgājienos, apciemojām draugus, apmeklējām dažādas meistarklases utt.
Mēs pat varējām vienkārši iekāpt mašīnā un uz pāris dienām doties uz citu pilsētu. Un arī atrast tur kādu kompāniju, ar kuru kopā pavadīt laiku visu nedēļas nogali.. Man ļoti patika šāds dzīvesveids, un arī manam vīram. Pateicoties tam, mūsu attiecības vienmēr šķita svaigas un interesantas…
Mūsu vecākā meita piedzima, kad bijām laulībā jau 8 gadus. Un pēc pusotra gada es paliku stāvoklī ar savu jaunāko. Bērnu piedzimšana ir ļoti mainījusi mūsu dzīvi. Tagad lielāko daļu laika pavadām mājās..
Pat ja draugi mūs kaut kur aicina, nav ne laika, ne enerģijas, ne naudas. Mēs vienkārši gribējām apgulties pie televizora, ieslēgt seriālu, pasūtīt ēdienu un laiku pa laikam uzraudzīt bērnus..
Tikai tad, kad manas meitas sāka iet skolā, es pēkšņi domāju, ka dzīve iet garām, un mēs ar Aivaru, šķiet, esam novecojuši pirms mūsu laika. Pamazām atsākām saziņu ar mūsu draugiem. Lielākajai daļai no viņiem ir bērni, kas jau ir pieauguši. Un draugi nebaidījās atsākt komunikāciju…
– Protams, sanāksim kopā! – Agnija, ar kuru es biju tuvākie draugi, man teica pa telefonu. “Mēs savu maziņo atstājam pie saviem vecākiem vai ņemam līdzi, kā nekā, jau divi gadiņi…” Cik ilgi var sēdēt mājās?
Nākamajā nedēļas nogalē brauksim piknikā?
“Ar prieku,” es atbildēju. – Esmu pārliecināta, ka arī Aivars būs sajūsmā par šo ideju.
Man par pārsteigumu mans vīrs diezgan vēsi uztvēra domu satikt vecos draugus. Iemesls tam ir ļoti dīvains un es pat teiktu neparasts..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
