Esmu dzimusi militārpersonu ģimenē. Un ziniet, nekas labs no tā neiznāca. Mans tēvs pastāvīgi prasīja no manas mātes perfektu kārtību un tīrību, bet no manis – perfektas atzīmes. Turklāt mēs pastāvīgi pārvācāmies… Ik pēc diviem gadiem kādā no skolām kļuvu par jaunu skolēnu. Un tas viss mani patiešām traucēja. Jūs noteikti zināt, kā bērni sākumā izturas pret jaunajiem studentiem – izvērtē cilvēku, maz komunicē utt. Un draudzēties ir šausmīgi grūti. Pat ja es draudzējos ar dažām meitenēm, tiklīdz mēs atkal pārvācāmies uz jaunu pilsētu, kontakti pazuda un viss sākās no jauna.
Bet, kad gāju 7. klasē, mana ģimene beidzot apmetās kādā no mazpilsētām. Šī bija mana pēdējā reize, kad biju jauniņā klasē. Apmēram 6 mēnešus neviens ar mani negribēja kontaktēties.. Nu, tad kādu dienu skolotājs matemātikas stundā atzīmēja, ka man ir lieliskas zināšanas un ka esmu arī ļoti skaista meitene. Un tad sākās…
Manā klasē mācījās tāda Ira, kura uzskatīja sevi gandrīz par skolas zvaigzni. Tajā brīdī, kad skolotāja mani sauca par gudru un skaistu, Iras pašcieņa stipri mainījās… Un viņa vienkārši sāka par mani ņirgāties..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!