Viņa pat speciāli apsēdās aiz manis pie rakstāmgalda, lai kuru katru brīdi varētu paraut man aiz matiem vai uzlīmēt man muguras kādu stulbu lapiņu un tad visa klase par mani smietos. Ko es varēju darīt? Toreiz es biju jauniņā, un man bija mierīgs raksturs; es nemaz negribēju iesaistīties kautiņos. Šo ņirgāšanās faktu es mēģināju uztvert tā, ka viņiem vienkārši skauž.. un nekas vairāk..
Un tad izaugām, bija jau 8. klases beigas. Ira sāka aktīvi satikties ar puišiem. Viņai vairs nebija laika man, un viņa nebija ieinteresēta mani iebiedēt. Es mierīgi mācījos… Pa skolu klīda dažādas baumas par Iru, bet man tas neinteresēja.. galvenais, lai mani neaiztiek
Pēcāk mēs pabeidzām skolu un katrs aizgāja savu ceļu… Vēlāk, pēc dažiem gadiem es uzzināju, ka Ira, kad viņai bija 19 gadu, ielaidās ar kādu narkotiku tirgotāju. Pati arī sāka lietot.. Tā rezultātā Ira nonāca cietumā. Un kas beigās palika no lielās skaistules? Tikai atmiņas un netīri stāsti.
Ko Jūs domājat par šo stāstu? Vai ir pieņemami ņirgāties par jauniņo klasē? Atstājiet komentāru zem facebook ieraksta!
