Kādu dienu mēs ar draudzeni pēc iepirkšanās sēdējām kafejnīcā tirdzniecības centrā. Abas bijām nogurušas, bet apmierinātas ar pirkumiem..
“Saderam, ka tu nevarēsi pieiet un noskūpstīt svešinieku!?” – viņa pēkšņi man teica.
- Sintij, kas tās par muļķībām? Protams – nevarētu, man nav 15 gadu, lai darītu visādas muļķības.
- ES tā arī zināju. Tu esi mīkstā! – viņa dīvaini teica.
- Vai es esmu mīkstā? – Mani pēkšņi aizskāra viņas vārdi, – tūliņ iešu un noskūpstīšu pirmo cilvēku, ko satikšu! Bet esi piesardzīga, par ko mēs saderēsim tālāk!!
Sintijai iedegās acis. Mēs sākām pētīt apkārtni. Visi, kā viens – bija pāri. Taču drīz vien pie kases piegāja puisis dzeltenā jakā un veica pasūtījumu. Likās, ka viņš ir viens. Draudzene norādīja ar pirkstu viņa virzienā. Es smagi nopūtos un devos viņam pretī.
Kad es piegāju tuvāk, es nezināju, ko tieši teikt. Vai nu pasveicināt, vai atzīst, ka man kaut kas tāds ir jādara. Vai varbūt vienkārši noskūpstīt un bēgt. Es vilcinājos, bet viņš samaksāja un devās meklēt galdiņu kur apsēsties..
Tad es pieņēmu lēmumu. Es ātri pieskrēju viņam klāt, asi noskūpstīju un nekavējoties metos atpakaļ.
Sintija sēdēja ar ieslēgtu kameru telefonā… Beiguši filmēt, mēs vienkārši smiedamies kopā sēdējām pie tā galda.. Puisis joprojām nesaprašanā stāvēja uz vietas kā baļķis. Tas mums lika vēl vairāk smieties..
Vēlāk viņš acīmredzot saprata, ka tas ir joks, un apstulbis apsēdās pie galda. Man šķita, ka mums atkal ir 15.. Mums ar Sintiju sen nav bijis tik jautri.
Es arī gribēju ar viņu saderēt, lai viņa pilda uzdevumu, bet mums abām bija pienācis laiks doties prom.
Mēs atgriezāmies mājās, katrs pie savas ģimenes. Es pie sava vīra, bet viņa pie savas meitas..
- Nu, kā šopings? Vai visi veikali ir iztīrīti? – vīrs man jautāja no durvīm.
“Gandrīz,” es viņam uzsmaidīju, “mēs lieliski pavadījām laiku ar Sinču.” Un tālāk seko pats drausmīgākais…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!