Es devos sakārtot jaunās drēbes, un mans vīrs iegrima telefonā. Apmēram 20 minūtes vēlāk viņš ielidoja guļamistabā… Spriežot pēc viņa sejas bija skaidrs, ka viņš ir ļoti dusmīgs.
“Tātad tu saki, ka jūs lieliski pavadījāt laiku?” – viņš uz manis kliedza.
– Kas īsti notiek? Kāpēc tu kliedz?
Viņš iegrūda telefonu man sejā, un es tur ieraudzīju video, kurā es skūpstos ar svešinieku. Mana sirds sabruka.
-No kurienes tu to dabūji? – Es biju pārsteigts.
– Vai tas ir vienīgais, kas tevi interesē? Vai vēlies paskaidrot, ko tur dari?
– Jā, tas ir joks. Mēs ar Sintiju saderējām. Es pat nepazīstu šo puisi. Pagaidi, viņa tev to atsūtīja?
- Kāda Tu maita tomēr esi! – viņš iekliedzās un aizgāja, aizcirzdams durvis.
Pēc minūtes es dzirdēju arī ārdurvis aizveramies. Aizgāja. Es paliku stāvam šokā, nemaz nesaprotot, kas notiek. Pēc dažām sekundēm es paņēmu telefonu un sāku zvanīt draudzenei. Bet viņa necēla..
Nolēmu visu tā neatstāt. Pārģērbos un devos pie viņas. Viņai man jāpaskaidro, kāpēc, pie velna, viņa to izdarīja ar mani. Ko es viņai nodarījusi sliktu?
Apmēram 40 minūtes vēlāk es biju pie viņas mājas, Septītajā stāvā dega gaisma, kas nozīmē, to, ka viņa noteikti ir mājās. Sintija atvēra man durvis un šķita pārsteigta, ieraugot mani uz sliekšņa.
- Ko tu šeit dari, Lienīt?
- Vai vari man paskaidrot, ko tu dari? Kāpēc tu nosūtīji šo video manam vīram? Vai esi galīgi pazaudējusi prātu? Sintija pēkšņi sarauca pieri.
– Zini ko, man tev nav jāatskaitās. Es to gribēju un nosūtīju. Tagad soorī, man jāiet…
Viņa aizcirta durvis tieši manas sejas priekšā. Kas tā vispār par dienu…. neviens nepaskaidro, kas notiek.
Nogāju lejā un tikai tad pamanīju, ka pie mājas stāv mana vīra mašīna. Tātad mans vīrs bija šeit? Bet ko viņam te darīt? Galu galā, izņemot Sintiju, mums šajā rajonā nav neviena paziņa. Jā! Tātad tas nozīmē, ka vīrs ir pie Sintijas! Es atkal sāku dauzīties pie durvīm. Bet neviens man tās neatvēra…
Atgriezusies mājās, sāku krāmēt vīra mantas. Apmēram pēc stundas gaitenī stāvēja koferi un somas ar viņa mantām. Un pēc stundas viņš ieradās. Atvēris durvis, viņš skatījās uz savām mantām.
- Liene, parunāsim.
– Mums nav par ko runāt! Mans vīrs un draudzene! Dubultā nodevība! – es raudāju.
- Jā, man viņa nemaz nav vajadzīga, vai tu nesaproti?
- Ko tu šodien tad pie viņas darīji?
“Viņa man pielipa kā pēršanās laikā, lapas.” Reiz es biju piedzēries. Tikai vienu reizi, es zvēru. Toreiz es vispār neko nesapratu, tik tikko varēju pakustināt mēli. Un viņa sāka mani šantažēt.
- Kā?
– Piemēram, ja tu nepametīsi Lieni, es viņai visu izstāstīšu. Un es negribu tevi pamest. ES mīlu tikai tevi. Viņa man šodien atsūtīja šo video, un es dusmojos uz tevi kā muļķis un kļuvu greizsirdīgs. Viņa cerēja, ka tādā veidā mēs šķirsimies. Es aizbraucu pie viņas, lai uzzinātu, kas noticis. Lūdzu salabstam.
- Jā, protams! – Es parādīju ar pirkstu uz durvīm, – paņem savas mantas un ļauj man tevi vairs redzēt.
Izrādās, ka Sintija to visu speciāli safabricēja kafejnīcā, lai nošķirtu manu vīru un mani. Un es viņu uzskatīju par savu labāko draudzeni.. Es uzticēju viņai visus noslēpumus un, dažkārt, raudāju uz pleca. Par vīru arī… nokrāpa mani pie pirmās iespējas. Alkohols vispār nav attaisnojums.
Cik ilgi es toreiz mocījos. Katru vakaru es raudāju savā spilvenā. Ir grūti pārdzīvot dubulto nodevību. Tas nav pat nazis mugurā, bet gan asmens līdz pašai sirdij. Bet, lai cik sāpīgi tas nebūtu, es atradu spēku virzīties tālāk.
Kopš tā laika es vairs neesmu kontaktējusies ar Sintiju. Es arī iesniedzu šķiršanās pieteikumu. Man dzīvē tādi nodevēji nav vajadzīgi.
Kā Jūs domājat, vai pati Liene pareizi rīkojās, saderot uz kaut ko tādu? Komentāru rakstiet zem facebook ieraksta!
