Iveta mani vienkārši apdullināja. Viņa pat neklausījās manās sūdzībās, bet uzreiz sāka aizstāvēt manu vīru!
- Ko tu no viņa gribi? “Viņš strādā,” atcirta mana māsa..
- …Viņš staro, zied un smaržo.. forši.. Viņš varētu vismaz nedēļas nogali pavadīt kopā ar savu dēlu. Es esmu tik nogurusi, Ivet’, es vienkārši vairs nevaru to izturēt.
Māsa man sāka stāstīt, ka sievietei vispār jādzemdē it kā tikai priekš sevis.. Nekad nepaļaujoties uz savu vīru, vecmāmiņām vai draugiem. Šodien vīrs ir – un rīt viņš jau piecēlās un aizgāja..
“Un tavējais tevi arī pametīs, ja nepārstāsi būt tik prasīga,” atbalsta vārdu vietā man teica Iveta.
Es biju dusmīga – un es paliku vē dusmīgāka pēc tam, kad ilgu laiku nevarēju nolikt dēlu gulēt, un mana māsa runā vēl tādas muļķības..
Haotiski jautāju, vai viņa arī kad dzemdēs, jau iepriekš pieņems vientuļās mātes statusu? Uz ko māsa atbildēja, ka viņai būs normāla ģimene.. ne tikai vīrs, bet arī bērnam tēvs..
Tā atklājās Ivetas patiesā attieksme pret manu ģimeni, pret mani, pret maniem radiem. Viņa uzskatīja mani par pārāk vienkāršu, bet manu vīru – nevis par “parastu” vīrieti, bet gan par svētdienas tēti. Un es, pēc viņas teiktā, vēl esot arī prasīga.
Viņa vienkārši uzskata sevi par gudrāku un labāku par mani. Tas mani ļoti sāpināja: es domāju, ka mēs esam ģimene un draudzenes… Kopš tā strīda mēs vairs neesam runājušas pa telefonu. Ļauju viņai dzīvot savā ideālajā mazajā pasaulē, un es pati tikšu galā ar savām problēmām..
Kā Jūs domājat, vai šī ir normāla attieksme pret sievieti un bērnu? Kāda loma vīram būtu jāieņem ģimenē? Atbildi rakstiet zem facebook ieraksta komentāros!
