Izrādījās arī, ka mums ir kopīgs hobijs. Mums abiem patīk spēlēt vienu un to pašu tiešsaistes spēli. Šis ir vesels Visums ar savu vēsturi, personāžiem, kultūru un daudz ko citu, katrā ziņā interesanta spēle..
Un, kad mēs ar Dāvi uzzinājām, ka mūs abus interesē šī spēle, mums tā bija pastāvīga komunikācijas tēma. .
Mēs varējām spēlēt kopā, apspriest jaunumus vai dažus strīdīgus vēstures punktus.
Sākumā priecājos, ka mamma beidzot atradusi tik brīnišķīgu partneri. Bet tad es pēkšņi pamanīju, ka viņa sāka uzvesties dīvaini, ja redzēja, ka mēs ar Dāvi sarunājamies.. Un kādu dienu, kad Dāvja nebija mājās, viņa sarīkoja konkrētu skandālu..
- Beidz piesieties Dāvim! – viņa pēkšņi man skarbi uzkliedza.
Es pārsteigumā sarāvos..
- Mammu, par ko tu runā? – ES jautāju.
“Es lieliski redzu, kā tu uz viņu skaties!” – viņa turpināja. – Un neuzdrošinies man melot! Tu centies viņu man atņemt.
Es mēģināju viņai paskaidrot, ka es nepretendēju uz Dāvi. Bet mamma mani neklausīja. Viņa gribēja, lai es vispār ne vārda nepārmiju…
Tālāk es centos vispār neuzsākt nekādu sarunu ar Dāvi. It īpaši, ja mamma tajā brīdī bija mājās.
Bet viņš ir pieradis, ka mēs bieži komunicējam, tāpēc sarunu sāk pats. Un šeit vairs nav iespējams vienkārši sēdēt un klusēt.
Un tad katru reizi pēc tā, mana māte uztaisa histēriju..
Es vairs nezinu, kā uzvesties viņas priekšā. Esmu pat vairākas reizes domājusi par aiziešanu no mājām un dzīvokļa īrēšanu. Bet, no otras puses, tētis mums atstāja šo dzīvokli, un man ir tiesības šeit dzīvot. Bet tagad es nezinu, kā izskaidrot savai mātei, ka es nepretendēju uz viņas draugu un, ka starp vīrieti un sievieti var būt vienkārši draudzīgas attiecības..
Kā Jūs domājat, vai mana māte ir adekvāta? Komentāru rakstiet zem facebook ieraksta!
