Mana māte kļuva apsēsta ar māņticību, gadiem ejot un paliekot vēcākai… Viņa droši vien zina visas iespējamās pazīmes un cenšas tām sekot. Mājās viņai virs durvīm karājās pakavs, viņa nekāpj uz sliekšņa, viņa baidās no melniem kaķiem kā no uguns un vēl kaudze visādu dīvainību..
Viņa arī šausmīgi baidās no jebkāda veida lāstiem un ļaunas acs. Viņa valkā kaķa acu piespraudes un reizi nedēļā mazgā visu dzīvokli ar ūdeni un sāli.
Kad mēs ar vīru nolēmām iegādāties dzīvokli no sekundārā dzīvojamā fonda, viņa mūs ļoti atturēja.
– Jūs nezināt, kas dzīvoja šajā dzīvoklī. Vai varbūt tas piederēja ļauniem un nelaimīgiem cilvēkiem, kuri nolēma izmest savas neveiksmes kopā ar šo dzīvokli? – viņa iesaucās.
“Nu, un ko,” es cīnījos pretī.
- Un tas, ka visas neveiksmes pāries uz jums!
- Ko tu vispār saki, kā tas iespējams? – iesmējos par mammu.
- Tātad! Adatas ar burvestību tiek iedzītas tapetēs vai vecās mēbelēs. Un tas arī viss – vīrietis ir nolādēts. Patiesībā jūs velti smejaties, daudzi cilvēki nomira tikai tāpēc, ka viņi neticēja šīm zīmēm!
Mamma, protams, mani nepārliecināja. Mēs nopirkām dzīvokli, izremontējām.. Zem tapetēm adatas netika atrastas, par ko informēju mammu. Šķita, ka viņa nomierinājās..
Vienīgais, ka reizēm viņa tomēr nāca skriet ar saviem padomiem par mājas attīrīšanu no visādiem gariem.
Viņa atnesa sveces, ar kurām mums bija jāiet pa kaktiem, svēto ūdeni un aizrunātu sāli.
Es neko no šī nepielietoju, bet arī vairs par viņu nesmējos. Tāda viņa ir, ko tu vari darīt?
Bet līdz ar dēla Pēterīša piedzimšanu mana attieksme pret mammas dīvainībām ļoti mainījās. Fakts ir tāds, ka viņa nekavējoties sāka aizsargāt manu bērnu visos iespējamos veidos.
Viņa skrēja pie mums uz visu dienu, pārliecinoties, ka es viņu nefotografēju. Viņa teica, ka ar fotogrāfiju dēmoni sabojā dvēseli. Par bildes ievietošanu sociālajos tīklos, vispār nebija ne runas… No domas vien, jaunā vecmāmiņa krita histērijā..
“Bērns būs publiski izlikts, ikviens var nozagt viņa laimi,” viņa kliedza.
Pēc dzemdībām man nebija ne garastāvokļa, ne spēka pretoties viņas dēkām. Mans vīrs lielāko daļu laika bija darbā, un man nebija neviena, kas palīdzētu ar bērnu. Un viņa vismaz ļāva man gulēt pa dienu. Tālāk seko pats drausmīgākais…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
