Marija gaidīja savu pirmo bērnu ar sajūsmu un bažām, sajūtu miklumu starp prieku un nedrošību, kas apvija viņas domas. Lai gan grū**iecība bija bijusi viegla, viņas prātā virmoja neziņa par dzemdībām un mātes lomu.
Kā tas būs, kad mazulis piedzims? Vai viņa spēs būt laba māte? Vai viņa spēs tikt galā ar visām jaunajām atbildībām, kas nāks ar bērniņa ienākšanu pasaulē?
Viena no daudzajām lietām, par ko Marija uztraucās, bija sli***īca. Viņa bija izvēlējusies Dzemdību namu, kas atradās netālu no viņas mājas. Tā bija maza, bet moderna iestāde ar siltu un mājīgu atmosfēru. Viņa un Jānis, viņas vīrs, bija vairākkārt apmeklējuši šo vietu pirms dzemdībām, lai iepazītos ar personālu un vidi.
Marija bija pārliecināta, ka tur viņa jutīsies droši un aprūpēta, ka šajā mazajā, bet draudzīgajā vietā viņa varēs koncentrēties uz svarīgāko notikumu savā dzīvē – viņu bērna dzimšanu.
Viena agra rīta stunda, kad gaisā vēl bija jūtams nakts dzestrums, Marija pamodās ar sāpēm vēderā. Sākotnēji viņa domāja, ka tās ir vēl kārtējās grūt***cības neērtības, bet drīz vien saprata, ka tas ir kaut kas vairāk.
Sāpes kļuva intensīvākas un ritmiskākas – viņa zināja, ka tas ir laiks. Viņa pamodināja Jāni, kurš nekavējoties piecēlās, lai palīdzētu viņai sagatavoties. Viņš bija gatavojis šo brīdi mēnešiem ilgi, iegaumējot visus soļus un pārbaudot visas nepieciešamās lietas, lai viss būtu gatavs šai svarīgajai dienai.
Jānis palīdzēja Marijai iekāpt automašīnā, un viņi devās uz Dzemdību namu. Ceļā viņi runāja maz, bet viņu acu skatieni sacīja daudz vairāk par vārdiem – bija sajūtams gan satraukums, gan cerība, gan mīlestība.
Kad viņi ieradās, me**āsas un ā**ti bija gatavi viņas uzņemšanai, smaidot un mierinot ar sirsnīgiem vārdiem. Marija jutās atvieglota, zinot, ka viņa ir labās rokās. Viņai tika piešķirta sava istaba, un viņa tika novietota ērtā gultā, kur viņa varēja atpūsties, kamēr dzemdības lēnām progresēja.
Gaidīšanas laiks šķita ilgstošs, bet Marija centās saglabāt mieru, koncentrējoties uz elpošanu un sekojot me**āsu norādījumiem. Jānis bija blakus, turēdams viņas roku un uzmundrinot ar klusiem vārdiem un mīlestības pilniem skatieniem. Laiks šķita stiepties, bet viņi abi zināja, ka katra minūte tuvina viņus brīdim, kad viņi beidzot satiks savu bērnu.
Kad beidzot sāka tuvoties dzemdību brīdis, ā**ti un me**āsas strādāja koordinēti un mierīgi, vadot Mariju cauri katram solim. Viņa sajuta neiedomājamas sā**s, bet arī spēcīgu gribu un spēku.
Viņa zināja, ka viss būs tā vērts, kad viņa beidzot turēs rokās savu mazuli. Pēc stundām ilgām pūlēm, piedzima vesels puisītis. Telpā izplatījās neizsakāms prieks un atvieglojums. Jānis, ar asarām acīs, apskāva savu sievu un dēlu, sajūtot neizsakāmu laimi un pateicību.
Bet drīz vien prieks sāka izplēnēt, kad Marijas stāvoklis pēkšņi sāka pasliktināties. Viņas seja kļuva bāla, un viņa sāka sūdzēties par stiprām sāpēm vē**rā. Situācija ļoti strauji mainījās uz slikto pusi…
Lasi raksta turpinājumu nākošajā lapā
