Mana pasaule salikās kā kāršu namiņš. Mani nodeva mans mīļākais un tuvākais cilvēks… tā bija mana mamma.
Zinot, ka vēlos ģimeni, bērnus, viņa darīja visu, lai man to atņemtu. Agrāk es vienkārši biju akla un nepamanīju, ko dara mana māte. Bet man vajadzēja atvērt acis un ieklausīties savā vīrā, kad viņš man vēl bija…
Es biju precējusies tikai gadu, bet līdz attiecību beigām no mīlestības nebija palicis ne miņas, tikai aizkaitinājums un negatīvisms. Man ļoti nepatika, ka vīrs izrādīja agresiju pret manu māti un pat spēja pacelt pret viņu balsi.
No mana skatu punkta viņa neko “tādu” nedarīja. Nu, viņa kaut ko teica, bet tas nav iemesls, lai kliegtu un mestu viņu no dzīvokļa. Mans vīrs darīja tieši šādi..
Tagad es savā galvā tinu pa riņķi visu, kas noticis mūsu ģimenes dzīvē, un saprotu, ka mana māte, patstāvīgi, spieda uz vīra sāpīgajiem punktiem, lai izvestu viņu no pacietības!
Lai arī mamma runāja neitrālā tonī un runāja šķietami vienkāršas lietas, tajās nebija nekādu pārmetumu, taču viņa visu laiku “spieda uz sāpīgā”. Par to, ka vīrs aizgāja no darba, kad pelnīju vairāk, kad viņš rūpējās un uzturējā kārtībā māju, utt.
Tagad es par to domāju un saprotu, cik grūti bija manam vīram, cik ilgi viņš cieta šo pressingu no mammas.. Bet es pat nepievērsu uzmanību, jo biju pārliecināta, ka mana māte patiesi uztraucas par mūsu ģimeni.
Un viņa vienkārši izveda manu vīru, lai sastrīdētos, un sāktu raudāt, atstājot aiz sevis pamatīgu skandālu.
Un mans vīrs mēģināja man to iestāstīt, bet es savā galvā nespēju to pieņemt, ka mana māte būtu spējīga uz kaut ko tādu.
Izšķīrāmies, viņš aizbrauca… Manai mātei manis bija ļoti žēl, viņa teica, ka pie visa vainīgs ir mans vīrs, viņš “čakarēja man prātu”, bet es viņu tik stipri mīlēju..
Es ar pilnu atdevi iegrimu darbā, tā bija vieglāk. Nopirku vēl vienu dzīvokli, ko izīrēt, domāju par lauku mājas celtniecību un iegādājos jaunu automašīnu.
7 gadus es dien dienā, “elpoju ar darbu”. Sākumā nācās pat par sevi aizmirst, bet tālāk viss jau aizgāja ritmā. Joprojām aktīvi strādāju, bet sapratu, ka arī man ir jāpielāgo sava dzīve.
Paskaties, manai māsai jau ir divi bērni, un es joprojām esmu viena. Es nolēmu to labot. Es atsaucos uz jauka vīrieša uzmanības izrādīšanu pret mani un izdomāju doties uz randiņu..
Dzīve sāka piepildīties ar krāsām, es varēju izbēgt no apļa, pa kuru tik daudzus gadus skrēju, apstāties un padomāt, ka esmu pelnījusi dzīvot sev.
Māja jau ir būvniecības stadijā, divi dzīvokļi, laba mašīna, kontos ir uzkrājumi. Man nav jāskrien lokomotīvei priekšā, es varu uzelpot.. Tālāk seko pats šokējošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
