Es nevaru pateikt, kā un no kā es saņēmu šo informāciju, bet tas ir fakts: mana sieva slēpa no manis abortu.
Auglis bija pilnīgi vesels, grūtniecība noritēja normāli, taču viņa pieņēma šādu lēmumu.
Kad atceros, cik reizes viņa man atklāti meloja, man paliek slikti un iestājas pamatīgs riebums.. Kad es viņu nostādīju fakta priekšā un izvedu uz sarunu, viņa nešaubījās un visā atzinās.
- Tas nebija tavs bērns. Kura, es neteikšu, tu vari mani spīdzināt, tāpat klusēšu..,” viņa sacīja ar asarām.
- Man ir vienalga, no kura bija šis bērns. Galvenais, ka tas nav no manis, pārējam nav nozīmes. Es iesniedzu šķiršanās pieteikumu, atvainojos,” es biju izspiests kā citrons, negribēju viņu redzēt.
- Es nevarēju tev to pateikt, vai tu to saproti? Es viņu tik un tā nedzemdētu!
Viņa kliedza, vicināja rokas, kļuva histēriska, un es skatījos uz viņu un nesapratu, kā es varēju šo te cilvēku iepriekš mīlēt.. Pēc tam notika ilgi strīdi par to, ka viņa man “godīgi” atzinusies, bet es bezdvēseles cilvēks kurš nespēj viņai piedot.. Taču viņa aizmirsa, ka melojusi man uzreiz trīs punktos: viņa mani krāpa, slēpa abortu un manipulēja ar fiktīvu diagnozi.
– Neizliecies par morālistu. Tu būtu izdzinis mani un šo bērnu pa durvīm, tiklīdz būtu uzzinājis, kas ir viņa tēvs! Nevajag izlikties par upuri, aborts man nebija viegls – sieva negribēja atzīt sakāvi un uzbruka man.
-“Varbūt es nepieņemtu kāda cita bērnu.” Bet tu manās acīs nebūtu nokritusi tik zemu, kā tagad,” es izteicos un nevēlējos runāt tālāk.
Pēc visa šī murga mēs nodzīvojām kopā vēl pus gadu un tad izšķīrāmies. Šķiršanās bija ļoti saspringta, ar kopīpašuma sadali un “netīrumu celšanu no apakšas”.
Tagad man ir ārkārtīgi grūti noticēt kādas vārdiem un uzsākt jaunas attiecības ar sievietēm. Vēlme kļūt par tēvu nav zudusi, taču audzināšanu būs grūti uzticēt kādam citam, nevis pašam.
Kā Jūs domājat, vai šādu situāciju vīram vajadzēja piedot, arī uz to pus gadu?! Atbildi rakstiet komentāros zem facebook ieraksta!
