Mēs ar Katrīnu apprecējāmies pirms 4 gadiem. Viņai tagad ir 35 gadi, bet man jau 38. Es domāju, ka esam pietiekami izklaidējušies un veidojuši arī karjeru.. Tāpēc pirms pāris gadiem sāku aktīvi dot mājienus savai sievai, ka viņai ir pienācis laiks ieņemt bērniņu.
Galu galā tajā laikā mēs jau bijām precējušies vairākus gadus. Un visi radinieki sāka gaidīt pēcnācējus.
– Kuru interesē, ko saka radinieki? Godīgi sakot, man tas ir vienalga. “Šeit ir svarīgs tikai mūsu lēmums un vēlme,” sprieda Katrīna.
– Piekrītu, pa lielam arī par saviem radiniekiem, es nedomāju. Bet lieta ir tāda, ka tas ir mans lēmums un vēlme iegūt bērnu,” es atbildēju..
– Es ļoti priecājos, ka Jūs vēlaties bērnus. Arī es teorētiski gribu, bet tomēr ķermenis ir mans un rīkošos es pēc saviem ieskatiem. Turklāt tu labi zini, ja vīrietis grib bērnu, bet sieviete ne, tad bērna nebūs. Un pat tad, ja vīrietis negrib bērnu, bet sieviete, gluži pretēji, bērns noteikti būs,” stāstīja mana sieva.
“Jā, tas ir pilnīgi negodīgi,” es nodomāju.
Es uzdevu šo jautājumu atkal un atkal, līdz mēs ar Katrīnu nokļuvām pie konkrētības..
– Labi, piekrītu tev, es jau esmu vairāk nekā reproduktīvā vecumā. Bet gribu atgādināt, ka dzīvojam īrētā dzīvoklī. Vai man vajadzētu audzināt bērnu šādā mājoklī? – Katrīna pēkšņi ierunājās.
- Kas tam vainas? Mēs nedzīvojam sliktos apstākļos.. Nu, īrējam, kas par to.. mums ir diezgan pieklājīgs dzīvoklis. “Šeit ir viss, kas bērnam vajadzīgs,” es nesapratu viņas izteikumu..
– Atšķirība ir tāda, ka saimnieks jebkurā brīdī var lūgt mūs izvākties no šī dzīvokļa. Kā tu to iedomājies, kad būsim ar mazu bērnu rokās? Vai tu domā, ka mums nebūs citu raižu? – sieva ar mani strīdējās.
Es mēģināju viņu pārliecināt, ka tā nemaz nav problēma. Ja mums lūgs izvākties no dzīvokļa, īrēsim citu. Vai arī sliktākajā gadījumā domāsim par dzīvesvietas iegādi..
“Un es tev dodu mājienu, ka ir pienācis laiks risināt šo jautājumu.” Īsāk sakot, tas ir tā: ja tu nopirksi dzīvokli, tev būs bērns,” viņa izvirzīja nosacījumu.
Godīgi sakot, man sākotnēji nepatika šāds jautājuma uzdošanas veids. Bet viņas vārdos bija loģika. Varbūt pat labi, ka sieva man deva šādu motivāciju. Tāpēc es pārāk nevilcināju šo jautājumu un divu mēnešu laikā paņēmu kredītu dzīvokļa iegādei..
Katrīnai nebija izvēles, jo es izpildīju savus nosacījumus. Diezgan ātri viņai izdevās palikt stāvoklī, un nu mums piedzima ilgi gaidītais bērniņš.
Šķiet, ka man vajadzēja nomierināties, bet es sapratu, ka vēlos lielu ģimeni. Katrīna vairs nav tik jauna, un arī man drīz būs četrdesmit gadu. Mēs ilgi gaidījām, līdz pieteiksies mūsu pirmais bērns, tad kāpēc kavēties ar otro? Turklāt daudzos aspektos ir pat vieglāk audzināt viena vecuma bērnus.
– Neņemsim ilgu pauzi starp pirmo un otro bērnu? Ko tu domā? – Periodiski sāku aktualizēt tēmu par otro bērnu.
Man nez kāpēc šķita, ka Katrīna šīs sarunas uztver naidīgi. Galu galā viņa bija tik noraidoša pret pirmo bērnu, un tagad dodiet man uzreiz otro..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
