Bet viņa atbildēja diezgan maigi – viņa nepiekrīt manai idejai, bet kategoriski neatteicās. Es īsti nesapratu, kas notiek, bet dažreiz es turpināju izvirzīt šo tēmu.
Un tā mūsu nākamās sarunas laikā Katrīna teica kaut ko, kas mani ārkārtīgi kaitināja.
– Klau, liela ģimene nozīmē grūtāku pārvietošanos. Kā tu iedomājies, ka es braukāšu ar taxi ar diviem bērniem uz rokām? Nemaz nerunājot par sabiedrisko transportu. Labi, viens bērns, bet divi fiziski ir pavisam cits stāsts. Tu būsi tas, kurš strādā, un rūpes par mazajiem uzkritīs uz mani. Tāpēc turpināsim sarunu par otro bērnu, tiklīdz Tu iegādāsies automašīnu, ”sacīja Katrīna.
– Es kaut ko nesapratu, vai vēsture atkārtojas? Godīgi sakot, tas viss man atgādina kaut kādu lielu manipulāciju. Pirmajam bērnam dzīvokli, otrajam mašīnu. Ko lūgsi par trešo? Privātā lidmašīna? – Es nevarēju to izturēt.
Katrīna atbildēja, ka viņas lūgumi ir diezgan parasti un atbilst, ģimenēm ar bērniem, prasībām. Kopumā es viņai piekrītu, viņa neprasīja neko kosmisku.
Bet, no otras puses, uzskatu, ka ģimenē šādi jautājumi ir jārunā savādāk. Sieva savam vīram, tāpat kā vīrs savai sievai, nedrīkst izvirzīt ultimātus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem viņi piekrīt laist pasaulē bērnus vai tamlīdzīgi.
Es nezinu, vai mēs ar Katrīnu spēsim nonākt pie kopsaucēja. Bet pats fakts, ka mūsu ģimenē notiek šādas sarunas, man nekādi neder.
Kā Jūs domājat, vai tā ir pareizā pieeja vai manipulācija?
