Tā notika, ka es apprecējos ar meiteni, kuru nemīlu. Un par to varu vainot tikai sevi..
Toreiz man bija tikai 34. Un visi apkārtējie uzreiz sāka runāt, ka man ir laiks nobriest… Visi mani draugi jau ilgu laiku bija precējušies, dažiem pat bija divi bērni. Un kaut kā viņi sāka nospiest arī mani ar šo ideju.
Protams, par laulību biju domājis jau iepriekš. Bet kaut kā, visā savā dzīvē es neesmu saticis meiteni, kuru es vēlētos bildināt. Vārdu sakot, ar šo es arī padalījos ar savu labāko draugu – Visvaldi.
- Ai nu beidz, tu kā mazs bērns! – Visvaldis nopūtās. – Tu runā kā piecpadsmitgadīgs. Sievai ir jābūt noteiktam īpašību kopumam. Ja tas piemīt, ar to pietiek, lai viņai bildinātu.
- Kādi tie ir? – ES jautāju.
“Lai būtu adekvāta,” draugs atbildēja. – Lai māja būtu kārtībā. Lai par tevi rūpētos. Vispār tevi mīlēt. Un protams, lai gultā nav baļķis…
- Un tas arī viss? – Es biju pārsteigts.
- Ko tev vēl vajag? – draugs paraustīja plecus. – Iemīlēšanās, aizraušanās – tas viss pāries pēc pāris gadiem. Un tad ko? Šķirties un sākt visu no jauna?
Pēc šīs sarunas es parunāju arī ar citiem draugiem. Un kopumā viņi apstiprināja visu, ko Visvaldis bija teicis.. Piemēram, kāda starpība, kas ir tava sieva, ja viņa ir normāla…
Un tad manā dzīvē parādījās Alise. Un kā reizi, viņai vienkārši piemita visas iepriekš minētās īpašības.
Viņai es iepatikos no pirmā acu uzmetiena..
Alise pat pati uzņēmās iniciatīvu.. Viņa sāka mani saukt uz savām mājām.. Ēdiens vienmēr bija garšīgs. Ja viņa pavadītu nakti pie manis, viņa, visdrīzākais, no rīta uzkoptu dzīvokli, pagatavotu brokastis un izmazgātu veļu, bez jebkādas prasīšanas..
“Ķer viņu, ja jau pati rokās iet..,” Visvaldis man teica pēc tam, kad es iepazīstināju savu draudzeni ar saviem draugiem.
Padomāju un nolēmu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un es bildināju Alisi. Viņa piekrita. Mums nebija kāzu, mēs vienkārši apprecējāmies un mazdrusciņ atzīmējām ar draugiem. Tā sākās mana ģimenes dzīve.
Un kaut kā ļoti ātri es sapratu, ka tas viss nav priekš manis… Nē, Alise bija ideāla sieva. Viss ir tā, kā Visvaldis aprakstīja. Gatavoja, kārtoja…. Kā arī nav nekāds baļķis gultā. Bet es viņu nemīlēju! Un es nesaņēmu nekādu prieku no mūsu kopā pavadītā laika. Jā, ir jauki, ja cilvēki par tevi rūpējas. Ir patīkami atnākt uz tīru māju un paēst garšīgus ēdienus.
Bet šim nolūkam, teorētiski bija iespējams nolīgt mājkalpotāju. Jo es sapratu, ka man ir apmēram tādas pašas jūtas pret Alisi. Sākumā es tik tiešām centos… Man likās, ka pieradīšu. Ka es mīlēšu savu sievu pateicībā par visu, ko viņa dara manā labā.
Tikai brīnums nenotika. Ar katru mēnesi man kļuva arvien grūtāk dzīvot kopā.. Es sāku viņai dot mājienus, ka varbūt mēs ar kāzām esam pasteigušies..
Bet Alise nevēlējās par to neko dzirdēt! Viņa teica, ka ar mums viss ir kārtībā, ka viņa mani ļoti mīl, ka viņa darīs visu mūsu laimes labā.
Pēc kāda laika sapratu, ka mēs nevarēsim mierīgi vienoties par šķiršanos. Palika tikai viena iespēja, izdarīt tā, lai pati Alise mani pamestu..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
