Sieviete gribēja mīlestību uz sāniem, bet viņa pat nevarēja iedomāties, kā tas izvērsīsies.
Es apprecējos pirms 20 gadiem. Tas bija lielisks laiks! Es biju jauns, tikko pabeidzu koledžu un jau pelnīju pienācīgu naudu.
Pēc universitātes beigšanas es atvēru nelielu uzņēmumu, kas ražo vizītkartes un kalendārus ar uzņēmuma logotipiem. Tolaik tas daudziem bija jaunums, tāpēc naudu nopelnīju diezgan viegli. Un bizness strauji attīstījās.
Strauji pieauga arī pieprasījumu skaits. Nopirku dzīvokli jaunbūvē un dārgu mašīnu. Un tad vienā no vietējiem skaistumkonkursiem es satiku Ilzi. Ne tikai skaistule, bet arī gudra meitene: viņa tikko saņēma augstākās izglītības diplomu ar izcilību.
Pēc apmēram 6 mēnešiem es bildināju Ilzi un viņa piekrita. Es detalizēti pievērsos ģimenes izveidei.
Nolēmu uzreiz vienoties par to, kurš kādu funkciju pilda laulībā.
Es biju gatavs finansiāli nodrošināt savu ģimeni. Sievai bija jāuzņemas visa dzīve, dzemdējot un audzinot bērnus. Ilzi viss apmierināja. Viņa apstiprināja manu plānu.
Laulības gadu laikā mums piedzima 2 bērni un mēs uzcēlām milzīgu māju. Izmēģinājām sevi jaunās biznesa nišās. Es atvēru nelielu konditorejas fabriku. Pēc tam darbnīca darba apģērbu šūšanai.
Nauda bija liela, bērni auga, mājās viss gludi. Ar sievu, protams, ar laiku kļuva mazliet garlaicīgi. Visas viņas intereses attiecās tikai uz mājām un bērniem. Viņa pati to juta un kļuva skumja..
Es sāku viņai lūgt atvērt kādu uzņēmumu. Nolēmām investēt ziedu veikalā. Pēc 6 mēnešiem sievai ar šo biznesu kļuva garlaicīgi. Viņa nevēlējās izgatavot pušķus – viņa saudzē savas rokas.. Radās problēma ar piegādēm. Es nepārzināju grāmatvedību.
Slēdzām veikalu!
Man ir jauni projekti. Sāku bieži ceļot uz ārzemēm. Kaut kā neatlika laika sievas izklaidēšanai. Tomēr, viņai pietika naudas, lai ar draugiem ietu uz kafejnīcām, uz veikaliem un saloniem.
Retos gadījumos, kad parādījos mājās, pamanīju, ka Ilze ir kaut kā atdzīvojusies.. Es domāju, ka viņa ir izdomājusi kādu biznesu vai jaunu hobiju. Turklāt viņa sāka prasīt vairāk naudas. Un man nav žēl, protams, es viņai arī devu.. Lietas gāja labi, sieva bija dzīvespriecīga, bērni bija labi paēduši, apģērbti un viss kā nākas.. Ko vēl vajag pilnai laimei?
Kādu dienu es pajautāju, kur viņa iztērēja tik milzīgu naudu, ko biju devis.. Viņa atbildēja, ka nolēmusi apgūt jaunus kursus.
Pēc kāda laika es atgriezos no komandējuma, un mana sieva atkal bija nedaudz nomākta. Tad es beidzot nolēmu, ka man ir jāvelta viņai pēc iespējas vairāk laika. Devāmies uz 2 nedēļām uz Jūrmalu, atpūsties, divatā, bez bērniem.
Šķita mazliet laimīgāka, bet ne daudz..
Dienu vēlāk nauda no kartes atkal pazuda. Tā nav maza summa – 1000 Euro.
Nolēmu parunāt ar sievu. Jautāju, kas notiek. Protams, viņa kaut ko izdomāja. Viņa sāka runāt par to, ka vēlas iziet papildu apmācību, lai tiešsaistē sniegtu padomus cilvēkiem ar psiholoģiskām vajadzībām.
Es nenoticēju. Sāku iedziļināties… Viņa teica, ka man nav jēgas neko stāstīt, kur palikusi nauda. Tā arī varētu būt, bet es tikai gribēju dzirdēt atbildi no savas sievas..
Galu galā viņa izplūda asarās un atzina..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!