Pirms dažiem mēnešiem ceļoju ar vilcienu uz Rīgu – nevienu neaiztiekot.. Pēkšņi iekāpa grupa skolnieku vecumā no 9 līdz 11 gadiem. Man blakus apsēdās klusa un mierīga meitenīte. Apkārt mums sasēdās puišu grupa, kuras barvedis bija apaļīgs un neestētisks izskata zēns.
Šis grupas dalībnieks sāka apvainot meiteni, sakot: “Šķībacainā! Šķībā!” Meitene ļoti nobijās. Viņai bija arī brilles un tā mazliet šķielēja… Un kas man bija jādara?! Skolotāja sēdēja, it kā viņa neko neredz, un arī pārējie pieaugušie ignorēja situāciju. Vai man bija jāaizrāda šim zēnam par viņa rīcību? Negribēdama, es pieliecos un uz viņa pusi pusbalsī saku: “Tu esi tik resns! Resns taukublāķis! Vai tev patīk būt tādam?” Grupa apklusa, pārsteigti reaģējot uz pieaugušas sievietes vārdiem. Zēns apmulsis atbildēja: “Es neesmu resns, bet viņa ir šķībacaina!” Es atbildēju: “Nu un? Viņa ārstējas.
Acis viņai izārstēsies, un viss būs kārtībā. Bet tu – paliksi resna cūka! ” Katrs no grupas dalībniekiem aizgāja un apsēdās citur, bet šis zēns pārliecināti teica: “Es neesmu resns!” Es viņam atbildēju: “Bet es tev saku, ka tu esi resns! Nekomfortabli, vai ne?” Zēns klusēdams paceļas un pārsēžas uz tālāko vietu. Pārējie izlikās, it kā to visu nedzirdētu… Pēctam pagriezos pret meiteni un viņa skatījās ar priecīgām acīm uz mani…
Es teicu meitenītei: “Vai tagad saproti, kā jāreaģē?” Pārējais brauciens noritēja klusumā. Kad mēs izgājām no vilciena, es parādīju kulaku šim zēnam un viņš izskatījās nobijies.. Eju uz mājām. Sapratu, ka neesmu rīkojusies pareizi, bet šim zēnam nav nekādas sirdsapziņas..
Es neesmu pieradusi apvainot vai aizvainot kādu, ja tas pat to ir pelnījis – mani sāka mocīt sirdsapziņa.. Kā jūs domājat, vai es rīkojos pareizi? Ja nav grūti, lūdzu, dalieties ar šo rakstu! Es gribu dzirdēt jūsu viedokļus!
