Visi vecāki pēc tam, kad bērni beiguši skolu, pat agrāk, jau vidusskolā, mudina savus bērnus stāties kādā izglītības iestādē, dažreiz dod iespēju pašiem bērniem, dažreiz uzstāj uz augstskolu, kuru paši uzskata par vēlamu vai pēc savas dzīves pieredzes. Un mani vecāki, atsaucoties uz pašu pieredzi, ir pārliecināti, ka man pēc skolas jāiestājas darbā, un jāieņem pats zemākais amats. Pēc viņu domām galvenais ir sākt no nulles.
Man ir pavisam citi plāni, un es tik un tā centīšos tos īstenot. Profesija, par kuru es sapņoju, neietver pakāpenisku celšanos no apakšas uz augšu. Bez diploma pat no visneprestižākās augstskolas nekas neizdosies, piesakoties darbā manī neviens pat neklausīsies. Es to saņemšu, un nevis parastu, bet ļoti kotējošu. Mani vecāki joprojām nezina, ka iestājos medicīnas universitātē, man vajadzēja veikt šo gājienu, paldies Dievam, šī universitāte ir mūsu pilsētā, un man izdevās nokārtot dokumentus un nokārtot eksāmenus, viņiem nezinot. Studentu pieplūdums bija liels, arī konkurss, un reflektanti sadalījās divās plūsmās, kas man palīdzēja, jo pirmajā plūsmā, kurā biju, iestājeksāmeni notika, tā teikt, nepiemērotā periodā.
Ar sajūsmu gaidīju otrās eksāmenu kārtas beigas, lai arī pēc nopelnītajiem punkti bija skaidrs, ka esmu iestājusies, turklāt uz budžeta vietām.
Tagad man priekšā ir grūta saruna ar vecākiem. Es nogaidu īsto brīdi “nožēlai”, tā teikt: tā nu sanāca, gāju pret jūsu gribu …
Saprotu, ka man tik un tā būs gan jāmācās, gan jāstrādā, vecākiem ir vēl viens “noteikums” – pieaugušiem bērniem (tūlīt pēc skolas) pašam jānodrošina iztika. Labi, dabūšu kādā no slimnīcām medmāsas darbu, tad, gūstot zināšanas, varēšu strādāt par feldšeri ātrās palīdzības mašīnā, vai par medmāsu.
Bet es tikšu līdz savam mērķim – ārsta diplomam, un es būšu labs ārsts, tas ir mans aicinājums. Piekrītu, ka pēc skolas beigšanas strādāt par to pašu medmāsu (man nav nekas pret medmāsām), un cerēt kļūt, piemēram, par terapeitiskās nodaļas vadītāju vai galveno ārstu, ir stulbi. Tā arī nāksies visu mūžu nēsāties ar slotām un grīdas lupatām. Tāpēc domāju, ka rīkojos pareizi, vecākiem ar to būs jāsamierinās. Vajag tikai jumtu virs galvas, kopmītnēs man vietu nedos.
