Kad viņa izstāstīja tēvam, pret mani sākās īsts terors. Tā bija kaut kāda utopija, jo es nevarēju aizbēgt no mājām, par kādiem līdzekļiem un kur dzīvot kopā ar bērnu? Man bija jāpiekrīt vēlajam abortam, kaut arī bija liels risks. Bet mani vecākiem pirmajā vietā bija viņu reputācija, nevis mana veselība.
To nakti pirms aborta es nekad neaizmirsīšu. Es raudāju un rāvu sev ārā matus.. Mans puisēns mani pamodināja ar spērieniem vēderā, bet es no viņa cenšos atbrīvoties…. Es to nodevu viņu, kaut arī pret savu brīvo gribu. Es joprojām lūdzu viņam piedošanu, lai gan es zinu, ka neesmu cienīga..
Pēc anestēzijas es redzēju sava mazuļa rociņas, kuras gulēja zem asiņaina autiņa. Tikai pēc tam es uzzināju, ka es knapi izdzīvoju.. Bet acīmredzot mani vecāki bija gatavi uz jebkādiem riskiem, tikai, lai neapkaunotu sevi… Tajā dienā es garīgi nomiru. Tiklīdz es varēju piecelties kājās, savācu savas mantas un aizbraucu uz pilsētu.
Jā, tas bija ļoti grūti, bet es staigāju pa galvām. Sāku mācīties institūtā, ieguvu darbu prestižā uzņēmumā un tagad esmu autoritatīva persona uzņēmumā. Bet es neesmu laimīga – man nav ģimenes.
Vēlā aborta rezultāts ir neauglība. Es biju precējusies, bet, tiklīdz mans vīrs uzzināja, ka es nekļūšu par mammu – viņš mani pameta. Tagad es esmu vientuļa pensionāre, lai gan es neaizgāju no darba… Esmu ar naudu, bet bez dvēseles.
Visus šos gadus es neesmu apciemojusi savus vecākus, pat nezvanu viņiem, jo es viņus uzskatu par nodevējiem. Mamma mēģināja nodibināt attiecības, bet es nevaru atlaist apvainojumu. Es viņiem sūtu naudu – šī ir mana vienīgā palīdzība. Māsa un brālis brauc ciemos pie vecākiem, bet es atceros, kā viņi man visu atņēma…
Dārgie vecāki, nekad neiejaucieties jūsu bērnu dzīvēs, neaizliedziet viņiem dzemdēt un veidot ģimenes. Šī ir viņu nākotne, palīdziet viņiem, vadiet viņus, bet neberiet sāli rētās… Jums nekad netiks piedots salauzts liktenis.
