Mans draugs izstāstīja patiesību par manu topošo sievu un es viņu pametu.. Es biju riktīgs muļķis, jo..

Viņa gāja pa gaiteni un veda mazu zēnu aiz rokas. Es uzreiz sapratu, ka tas ir mans dēls. Man bija šausmīgs kauns.

-Katrīna!! – es pasaucu viņu!

-Sveiks! – viņa atbildēja.

Tad Katrīna pagriezās un aizgāja. Es mēģināju viņu panākt, bet nepaspēju..

-Kāpēc tu atkal gribi sabojāt savu dzīvi? Tas taču nav tavs dēls! Nomierinies un aizmirsti to Katrīnu! – šādi man teica Sergejs..

Pēc šī vairs es neklausīju savu “draugu” un viņa ieteikumus… Es biju pārliecināts, ka šis puisītis ir mans dēls, un es zināju, ka darīšu visu, lai atgrieztu Katrīnu savā dzīvē un darītu viņu laimīgu..

Vai šādi vispār draugi rīkojās? Vai Jums ir dzīvē bijusi kādam šāda situācija? Un kā Jūs tikāt galā? Atbildi atstājiet zem facebook ieraksta!