No vienas kabatas viņš izvilka riepu veikala čeku, netīru konfekšu batoniņu un divas končas.
Otrajā kabatā nebija iespējams iekļūt. Viss bija salipis kopā “košleņu” vai konfekšu dēļ. Mans vīrs centās ielīst kabatāar roku, sasmērējās ar šokolādītēm vai ko tamlīdzīgu un sāka lamāties, kamēr es histēriski smējos.
– Kategoriski aizliedzu kādam rakņāties pa manām kabatām. Tur nekā tava nav! – iesaucās sašutusi vīrs.
Taču šī situācija man parādīja, ka Aigars neko īpašu savās kabatās neslēpj. Tā ir tikai viņa īpatnība. Varu rakņāties pa tālruni tik daudz, cik vēlos, bet nebāzieties viņa kabatās..
Nu, labi, es uzticos Aigaram, tāpēc es pārtraucu rakņāties pa viņa kabatām. Pat ja man kaut ko vajadzēja, es vienkārši palūdzu, lai viņš pats tajās ielien. Un ieradums izrādījās tik spēcīgs, ka es kabatās pat nelīdu viņa prombūtnes laikā..
Reiz manu vīru aizsūtīja tālā komandējumā. Viņš bija prom uz veselu mēnesi. Viņš atnesa veselu kalnu drēbju, kuras man bija jāizmazgā un jāizžāvē pēc iespējas ātrāk. Galu galā, citu dienu bija plānots vēl viens brauciens..
Ak, es ticu savam vīram, es ticu viņam. Bet cik vilinoša bija doma ieskatīties viņa kabatās un pārliecināties, ka tajās nav nekā aizliegta. Es rājos ar sevi par šīm domām. Nu, ko es tur varētu atrast kompromitējošu?
Un es pati atbildēju. Piemēram, kvīts no restorāna vai kādu matu gumiju… Roka vairākas reizes sniedzās pēc biksēm, īpaši jaunajām. Bet tomēr es pārvarēju sevi un iebāzu tās veļas mašīnā. Visus trīs pārus uzreiz.
Burtiski pēc minūtes es dzirdēju zvanu. Tas bija Aigars.
- Saulīt, es tev iedevu izmazgāt savas bikses. Lūdzu, izvelc manu pasi no jaunajām pelēkajām biksēm, jo es to aizmirsu izņemt,” mans vīrs lūdza.
Eh, es pat neko neatbildēju, tikai ilgojoties paskatījos, kā šīs pašas bikses jautri plunčājas veļas mašīnā. Protams, es pārtraucu mazgāšanu un nospiedu piespiedu ūdens iztukšošanu. Protams, es izvilku pasi no biksēm. Precīzāk, kas no tā ir palicis pāri.
Tajā vakarā mums bija neliels strīds. Mans vīrs mani apsūdzēja par rakņāšanos pa kabatām, kad tas nav nepieciešams, bet, kad tas ir “pa ģelu”, es ievēroju personīgās robežas… Un es teicu, ka pase ir sabojāta viņa stulbo dīvainību dēļ, ko es biju spiesta ievērot.
Mēs, protams, salīgām. Aigars teica, ka viņam kopš bērnības ir fobija. Viņam vienmēr kabatās bija Dievs zina, kas, un māte viņu par to lamāja, samulsināja citu bērnu priekšā…
Un vīrs arī teica, ka tagad varu droši līst jebkur. Viņš tikai lūdza, lai es viņu nelamātu, pat ja kabatās atrodu banānu mizas…
Vai Jūs šādu dīvainību, savā dzīvē, līdz šim, bijāt dzirdējuši? Atbildi rakstiet zem facebook ieraksta!
