Ir vispārzināms, ka vecākais dēls izteica, ka māsa pastāvīgi gulēja un gulēja. Pēc tam, pēc šī notikuma, tika pieņemts lēmums meiteni likt gultā.
Pēc Justīnes vecākā brāļa teiktā, ka viņa tikai gulēja sanāk, ka vecāki paši nezināja, ko darīt. Kaut kāds laiciņš pagāja. Es pieņemu, ka tas vecākais dēls negāja klāt, jo māsiņa gulēja slima, nu tātad slima. Pēc tam pazuda. Varbūt viņš nezināja neko.
Tomēr, kā liecina Justīnes vecākā brāļa stāstījums, kļuva skaidrs, ka viņa palika ilgstošas snaudas stāvoklī, atstājot viņus bezcerīgi par rīcību un nodarīto.
Pēc katras mācību dienas viņš nekavējoties devās uz savu dzīvesvietu, neizrādot nekādas saistības ar kādu un nesatiekot nevienu no Rogovkas kopienas bērniem. Tomēr pēc aiziešanas viņš Rogovkas skolotājiem ir izteicis lielu pateicību un pieķeršanos.
Šajā vēstulē viņš pauž milzīgo prieku par savu darbu šeit un savu dziļo mīlestību pret šo vietu, izsakot visiem sirsnīgu pateicību — šajās jūtās viņš ir dalījies tikai ar saviem skolotājiem.
Justīne apbedīta Sakstagala draudzes kapos. Sākotnēji bijām plānojuši doties ceļā un atstāt ziedu veltījumu, taču diemžēl nezinājām par laiku un tikām informēti pēc apbedīšanas. Es izprotu situāciju, jo ģimenes prerogatīva ir pieņemt šādus lēmumus.
Kā jūtās vietējie iedzīvotāji?
Pārsvarā valda sajūta, ka tevi izmanto. Mēs pielikām visas pūles, pielikām spēku, sniedzām palīdzību. Jāuzsver, es no visas sirds ticēju! Es patiesi ticēju. Kad meitenīte bija pazudusi, notika baznīcā aizlūgums.
Aizlūgums notika, luterāņu priesterim baznīcas pavadībā ierodoties no Balviem un lūdzot meitenes vārdā. Es biju liecinieks, kā priesteris stāvēja uz celiņa, atvadījās no Justīnes tēva, izteica līdzjūtību šajā grūtajā momentā un pasniedza nozīmīgu krustu. Tēvs pieņēma krustu, stāvēja apcerē, un asaras tecēja pār viņa seju. Kā šāds cilvēks vēl varēja atrasties baznīcā?
