Paņēmu Aļonu ar skandālu. Zoja dzemdēja priekš sev, nevis Aļonas. Viņi no mazās meitenes izveidoja mūžīgo Pelnrušķīti: bez brīvdienām, bez svētkiem, tikai kalpot jaunākajiem brāļiem un māsām, kurus Zoja dzemdē kā konveijers.
– Vecmāmiņ, mamma atkal ir stāvoklī. Paņemiet mani pie sevis, lūdzu! Man vajag mācīties! Priekšā jau eksāmeni.
Aleksandra Nikolajevna ilgi nedomāja par mazmeitas lūgumu:
– Savāc mantas, es atbraukšu tev pakaļ!
Aleksandras Nikolajevnas dēls apprecējās ar ļoti ticīgu sievieti. Kas viņai netraucēja dzīvot netaisnīgu dzīvesveidu: alkohols ir biežs Zojas pavadonis. Kopumā Zoja ticēja tikai vienai lietai – ja bērns tika sūtīts no augšas, tad šim bērnam ir jāpiedzimst.
18 laulības gadu laikā, Zojai un Staņislavam bija seši bērni, septītais piedzims pēc septiņiem mēnešiem. Pārim nebija sava mājokļa – viņi dzīvoja pie radinieka dzīvoklī.
Aleksandras Nikolajevnas vecākā mazmeita, vienpadsmitās klases skolniece Aļona, ir viņas mātes vissvarīgākā palīdze. Jaunākā brāļa aizvešana un paņemšana no bērnudārza, vidējo brāļu un māsu vākšana no skolas un mājasdarbu pildīšana kopā, uzraudzīt lai ir tīras drēbes un ēdiens ledusskapī – tas viss turās uz trauslajiem meitenes pleciem. Dzīvoklī nebija veļas mašīnas – tā salūza, un daudzbērnu ģimenei nepietiek naudas iegādāties jaunu.
– Mamma teica, ka es sākšu mācītie koledžā tikai pēc diviem gadiem, jo drīz piedzims bērns un sāks dzīvot savā istabā. Viņa vēlas strādāt, nevis sēdēt pēc dzemdību atvaļinājumā. Tāpēc ”dekrētā” jādodas man. Vecmāmiņ, es tā vairs nevaru! Aļona iesaucās klausulē. Tālāk seko pats interesantākais…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
