Izrādās, ka Aļonai no savas dzīves bija jāizsvītro nākamie divi gadi. Viņai bija jāsavelk gali kopā, un jāpanāk savi vienaudži, jo sāks iet skolā nevis 18, bet 20 gadu vecumā. Atpalikt no savas dzīves divus gadus, ir liela cena par mazuļa parādīšanos ģimenē? Bez šaubām. Un, kad tādu upuri prasa no vēl nepilngadīgas meitenes?
Aleksandra Nikolajevna sāka taisīties tūlīt pēc mazmeitas zvana. Viņa pieklauvēja pie kaimiņienes durvīm un lūdza aizvest pēc mazmeitas.
– Tas nav tā pat vien, Semjonič, diezgan nopietni. Lūdzu.
Vīrietis, kuram īsi aprakstīja situāciju, atteicās no naudas un pēc 10 minūtēm atradās pagalmā, mašīnā.
Paņēmu Aļonu ar skandālu. Zoja dzemdēja priekš sev, nevis Aļonas. Viņi no mazās meitenes izveidoja mūžīgo Pelnrušķīti: bez brīvdienām, bez svētkiem, tikai kalpot jaunākajiem brāļiem un māsām, kurus Zoja dzemdē kā konveijers.
Vajadzēja domāt ar galvu. Knapi atņēmu mazmeitas pasi, Zoja gribēja to saplēst gabalos. Un kā viņa tiks galā bez Aļonas? Man vienalga. Vajadzēja jau ātrāk savākt Aļonu, bet mani jau nelaida pat tuvumā mazbērniem. Atteicos savu dzīvokli atdot un kļuvu par ienaidnieku, stāsta Aleksandra Nikolajevna.
Pati pensionāre lielāko dzīves daļu nostrādāja par algebras un ģeometrijas skolotāju. Šajos priekšmetos Aļonai nebūs problēmu sagatavoties eksāmeniem. Bet būs jāmeklē pasniedzējs krievu valodā un ķīmijā.
Mazbērni bieži slimo. Stas vairākus mēnešus ir sardzē, pārnāk mājās – strādā veikalā par virpotāju pie drauga. Vakaros par taksistu. Viņa raujas uz visām pusēm, lai pabarotu ģimeni. Zoja pati ir pārdevēja, strādā sešas darba dienas nedēļā. Vecāku nekad nav mājās. Un kad slimoja jaunākie māsas un brāļi, ar viņiem sēdēja Aļona. Vienalga, ka Aļonai pēdējais gads skolā un priekšā eksāmeni. Nerūp vispār viņas nākotne. Galvenais, ka Zoja pilda savu pienākumu – vairojas kā trusis.
Atbildot uz jautājumu – kā jūs varat salīdzināt savus mazbērnus ar trušu pēcnācējiem, Aleksandra Nikolajevna atbild:
– Zoja bija stāvoklī ar ceturto. Nebija viņai ne naudas, ne dzīvesvietas. Jāpabaro taču arī vecākie bērni! Es mēģināju ar viņu runāt. Man teica, lai rūpējos par savām lietām. Un kas es esmu, lai dotu padomu? Vienkārši vīramāte. Pat Zojas māte nemaz neatceras par savu meitu un mazbērniem! Vedekla arī viņai mēģināja izprasīt dzīvokli, bet neizdevās. Esmu pārliecināta, ka bērni dzimst tikai spekulāciju dēļ. Viņi taču ir rindā uz dzīvokli. Un katrs bērns pietuvina vietu rindas kārtībai. Viņi arī vēlējās piedalīties “jaunās ģimenes” programmā. Bet nepieņēma – kaut kas ar dokumentiem nebija kārtībā. Viņiem nav ģimenes kapitāla. Zoja parūpējās tikai par savu pensiju. Un kas man bija jādara? Jāstāv ar sveci, jāskatās vai izsargājas?
Aļona pārcēlās pie vecmāmiņas. Tagad viņas dzīvos no vienas pensijas. Taču Aļona par to priecājas – viņa ir pieradusi dzīvot ar mazumiņu.
Pirmās pāris dienas mazmeita tikai gulēja. Vienkārši gulēja. Tagad viņa visus spēkus velta mācībām, nevēlas tādu dzīvi kā mammai. Apņēmības pilna karjerai. Bet mani satrauc viena lieta – ka Aļonas domas par ģimeni un bērniem izraisa nelabuma lēkmi. Viņai ir tikai 17, un viņai jau pietika ar netīrām autiņbiksītēm un slimiem vēderiem. Vakar zvanīja Stass. Zojai bija aborts. Pazaudēja auklīti – uzreiz galva sāka strādāt. Es nesmīnu par ticību, kas ļauj vienu no septiņiem bērniem nedzemdēt. Bet es viņiem savu mazmeitu neatdošu. Nožēloju, ka nepaņēmu viņu pie sevis ātrāk.
