Mani sauc Marina, man ir 30 gadi. Šogad esmu nokrāpta jau divas reizes. Pēc skolas beigšanas satiku savu topošo vīru, ļoti iemīlējāmies. Gan man, gan viņam šīs attiecības bija pirmās un nopietnās. Gadu pēc iepazīšanās mēs apprecējāmies. Dzīvojām ļoti labi, abi kopā pelnījām iztiku. Vīrs strādāja par elektriķi, un, kad biju brīva no pastāvīga darba, strādāju arī mājās – nodarbojos ar drēbju izšūšanu. Tāpēc mums vienmēr ir bijusi nauda.
Laiks gāja, mūsu draugi jau sen kļuva par vecākiem, bet mēs joprojām nevarējām laist pasaulē bērnu. Mēs ar vīru ļoti gribējām bērnus, mēs sākām par to uztraukties, īpaši es. Mēs apmeklējām daudzas slimnīcas. Izgājām virkni maksas un bezmaksas analīžu un testu. Bet visi ārsti teica vienu un to pašu.
- Jūs esat veseli! Viss obligāti būs…
Man darbā bija kolēģe Annija, viņa ir 5 gadus jaunāka par mani. Es ar viņu ļoti sadraudzējos, viņa man likās pieklājīga un laipna sieviete. Bet tikai viņas personīgā dzīve neizdevās, viņa nekādā veidā nevarēja satikt savu otru pusīti. Tajā laikā mans vīrs atvēra savu biznesu, mēs sākām dzīvot vēl labāk.
Jaunais gads tuvojās. Mēs ar vīru nolēmām iepazīstināt Anniju ar viņa draugu Stasu. Viņš bija kārtīgs jauneklis. Tā nu mēs visi četri sapulcējāmies savā namiņā Vecgada vakarā. Viss bija labi, es pamanīju, ka Annijai Stass patīk, mūsu plāns bija veiksmīgs. Bet mēnesi vēlāk viņi izšķīrās. Stas teica, ka Annijai nav pietiekami daudz naudas. Un Annija teica, ka viņš ir “nekāds” puisis. Man bija ļoti žēl, bet nu.. neko darīt..
Martā nedēļas nogalē ar vīru devāmies uz laukiem. Kad bijām mājās, sapratu, ka esmu tur atstājusi telefona lādētāju. Nākamajā dienā mans vīrs no rīta aizbrauca uz darbu, un man bija jābrauc uz vasarnīcu pēc lādētāja, jo līdz turienei vajadzēja braukt tikai 20 minūtes. Kad piebraucu pie mājas laukos, ieraudzīju sava vīra mašīnu, kas mani ļoti pārsteidza. Man likās, ka viņš arī kaut ko aizmirsis. Tiklīdz iegāju mājā, es ieraudzīju Anniju savā naktskreklā….
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
