Leslija, sociālajos tīklos vairāk pazīstama ar niku ”Tūriste” ir pilsētu .p.ē.t.n.i.e.c.e. Viņa meklē pamestas ēkas un tās fotogrāfē. 2015. gadā tieši savā dzimšanas dienā viņa bija nolēmusi beidzot iet uz māju, kas jau sen bija viņu ieinteresējusi. Meitene pat nenojauta, ka šis apmeklējums i.z.m.a.i.n.ī.s. viņas dzīvi uz visiem laikiem…
”Šis ir Lourens. Viņš dzīvo mājā, kuru es visu laiku uzskatīju par pamestu. Nav brīnums, ka man bija radies tāds priekšstats: celiņš uz māju bija aizaudzis, jumts tecēja, bet tās iekšpusē viss izskatījās tā, it kā šeit jau daudzus gadus neviens nedzīvo. Lourensu es ieraudzīju viesu istabā. Viņam bija grūti izkļūt no mājas, tādēļ lielākoties viņš pavadīja šeit vientulībā,” – atceras meitene.
”Viņam nav labās acs, bet katarakta lēnām, bet pārliecinoši pārņem kreiso. Neskatoties uz to, viņš neskumst. Turklāt attieksme pret mani, pret svešu cilvēku, bija ļoti silta un draudzīga. Viņš pat ļāva fotogrāfēt un šīs fotogrāfijas es glabāšu kā dārgumu.
Lourens ir cilvēks ar neparastu dvēseli, un es viņu apciemošu pēc iespējas biežāk. Viņa fotogrāfiju es pulicēju savā profilā cerībā, ka kaut viens cilvēks atcerēsies kādu, kuru viņš ir aizmirsis un viņu apciemos, jo sirmgalvji bieži glabā milzīgu vēlmi pēc dzīves, tikai gadi tiem traucē. Esmu bezgala priecīga, ka iepazinos ar tādu cilvēku kā Lourens.”
”Šī māja… Tā burtiski nozaga manu sirdi. Reiz ar jauno paziņu kādā klusā vasaras vakarā sēdējām, sarunājāmies un viņš man izstāstīja savu stāstu. Pastāstīja kā 2000. gadā bullis sadragāja viņa augšstilbu, to kā ar brāli atgadījās liksta, un tagad viņi ir zaudējuši kontaktu. Lourens teica, ka es viņam esmu Dieva sūtīta. Man trūka vārdu, lai spētu kaut ko atbildēt. Es vienkārši apraudājos toreiz…”
”Šodien bija vienas no mūsu kopīgajām vakariņām. 3 stundas mēs pļāpājām un smējāmies, es klausījos stāstus no viņa dzīves. Tajā bija daudz kāpumu un kritumu. Vienu es varu pateikt pilnīgi droši: šis cilvēks ir viens no visbrīnišķīgākajiem, ko esmu sastapusi un es ar nepacietību gaidu nākamo tikšanās reizi.”
”Man patīk vakariņot kopā ar Lourensu. Turiet savu doto vārdu.” – meitene ierakstīja Instagrammā.
Meitene nopietni rūpējās par sava jaunā drauga likteni: ” Mēs palīdzējām Lourensam ieviest kārtību mājā. Demontējām veco ledusskapi, saldētavu un plīti. Tas viss pateicoties nevienaldzīgajiem cilvēkiem, kuriem ir laba sirds un spēcīgs mugurkauls! Mums ļoti palīdzēja cilvēku dāsnums. Lourens tagad dzīvo citur un viņš zin, ka šim stāstam cilvēki uzmanīgi seko.
Mēs dažas reizes braucām pie ārsta, izrādījās, ka viņam kļuvis sliktāk. Ļoti iespējams, ka šie ir pēdējie mēneši, kas atlikuši manam draugam, tāpēc es gribu, lai tie pēc iespējas ir mājīgāki un piepildītāki. Mēs jau esam runājuši par bērēm un viņš paprasīja, lai es noteikti atnāktu. Protams, protams. Citādi nemaz nevar būt!
Pēc tam Lourens man teica, ka paliks ar mani uz visiem laikiem. Viņš atzinās, ka diena, kad es parādījos viņa dzīvē, ir bijusi labākā. To pašu es varu teikt par viņu. Šis cilvēks ir devis man iespēju izdarīt labu darbu, bet pats galvenais – es iepazinos ar tik brīnišķīgu dvēseli.”
”Pirms pāris dienām Lourens man palūdza kopā ar viņu aiziet uz baznīcu. Tā bija mūsu gandrīz pirmā ekskursija!” Pēc tam mēs iebraucām kādā ciemā, kur mūs sagaidīja ar pārsteidzošu viesmīlību. Fermeru sievas sarīkoja brīnišķīgas vakariņas, vakars izrādījās ļoti jauks!
”Kopš brīža, kad es piedalos šī cilvēka dzīvē, jūtu, ka nav palicis neviens, kuram nebūtu par viņu stāstījusi. Pēc insulta, es viņu ievietoju jaukā veco ļaužu pansionātā, kur ir ērti un mierīgi. Bet pats galvenais, lai arī Lourens skumst pēc mājām, viņš priecājas satikt jaunus cilvēkus. Katru reizi es līdzi ņemu Vijolīti – savu sunīti, viņi brīnišķīgi saprotas. Drīz būs Lourensa dzimšanas diena, ļoti vēlos to kārtīgi nosvinēt… Daudz laimes dzimšanas dienā! Tavs draugs Leslija.”
