Braucu ar savu jauno automašīnu. Neesmu vēl paspējis piereģistrēt to, tādēļ mašīnai vēl tranzīta numuri. Blakus pasažiera sēdeklī atrodas mana mazā meita – arī piesprādzēta pēc visiem noteikumiem, un viņa skatās pa logu un izbauda savu ledeni.
Tuvojoties ciematam, samazinu ātrumu līdz 50km/h, un priekšā jau tālumā redzu, ka tur stāv vairākas policijas ekipāžas.
Braucot tuvāk, redzu, ka stāv 3 ceļu policijas automašīnas un kopā 9 inspektori.
Protams, saprotu, ka arī mani drošvien stādinās. Un tā arī notiek – man vicina ar zizli, lai stājos malā.
– Labdien, inspektors tāds un tāds. Jūsu dokumentus, un o, a ko dara jūsu bērns priekšā?
– Sēž blakus man. Vai tad nevar redzēt?
No policista smaids jau pazūd: „Bērns jums pat ir piesprādzēts?”
– Jā, un arī bērnu sēdeklītis pareizais!
Inspektors sāk pārbaudīt manus dokumentus.
Inspektors: „Tā, izskatās, ka jūsu pagaidu numuriem ir beidzies termiņš!”
Es: Tas nav uz mani, bet gan uz iepriekšējo īpašnieku. Es 10 dienu laikā mašīnu uzlikšu uzskaitē.
– Tagad ir nevis 10, bet 5 dienu laikā tas jāizdara!
Es jau pamazām saprotu, uz ko tas velk, un izvelku no kabatas izdruku, kur skaidri un gaiši aprakstīts likums: „Jūs paši arī izlasat tos noteikumus?”
Inspektors: Skatos pēc numuriem un redzu, ka esat no Maskavas, ja?
– Nav starpības no kurienes esmu, naudas tāpat man liekas nav, inspektora kungs.
Inspektoram nedaudz seja sašķobās un nezina, ko īsti vairs pateikt. Tajā brīdī mani visvairāk pārsteidza mana meita. Viņa izņem no mutes savu ledeni un draudzīgi pasniedz to inspektora kungam:
„Policista onkuli, ņemiet manu ledeni, pasūkājiet!”
Tajā brīdī gan es, gan arī citi inspektori sāka zviegt skaļā balsī. Redzot, ka vairs nav ko atbildēt, vienīgais, ko novēlēja mums, tas bija laimīgu ceļu!
