Atradu cigaretes un degvīna pudeli. Tad es iekļuvu viņa klēpjdatorā, par laimi tajā nebija paroles..
Es nobloķēju visas tiešsaistes spēles. Beigās būs labi “mazulītim”, varbūt viņš vismaz sāks normāli mācīties.
Tad es pārbaudīju pārlūkprogrammas vēsturi un atklāju, ka mūsu satrauktais zēns ir reģistrējies iepazīšanās vietnē.
Viņa lapā bija redzama muskuļota izskatīga vīrieša fotogrāfija un norādīts viņa vecums – 25 gadi.
Pārlasīju saraksti. Neskatoties uz kļūdu pārbagātību, meitenes uzķērās šim skaistajam profilam.. Es nekavējoties izdzēsu viņa profilu..
Ar visiem šiem pierādījumiem es vērsos pie tēvoča Pētera. Viņš sēdēja virtuvē un skatījās televizoru.
- Paskaties, ko dara tavs dēls! – es teicu, pastiepot telefonu ar fotogrāfijām..
Mans patēvs rūpīgi pārbaudīja manis atrastos pierādījumus un atklāja kaut ko tādu, ko es nemaz negaidīju:
-Nu, pusaudzim ir jautri! Vai tu nebiji arī tāda, jaunībā? Kāpēc tu piekasies manam bērnam?
- Pēteri, tavs dēls dzer šņabi, smēķē un sarakstās ar pieaugušām sievietēm! Vai, jūsuprāt, šī ir pusaudža cienīga izklaide? – Es jau sāku kliegt.
Tajā brīdī mana māte atgriezās mājās.
-Kādu troksni tu te taisi? – viņa teica, noliekot maku un somas uz naktsskapīša gaitenī.
Es izstāstīju mātei visu situāciju, un viņa lūdza mani aiziet, atstājot viņus vienus. Tālāk no virtuves kādu stundu atskanēja kliedzieni, galvenokārt no mammas. Es pat negaidīju, ka viņa spēj tā kliegt.
Sarunas apklusa, un tēvocis Pēteris iznāca no virtuves ar nolaistu galvu..
- Piedodiet man, es nopietni parunāšu ar savu dēlu. “Tev ir taisnība, un arī tavai mātei,” sacīja patēvs.
Vēlu vakarā Mārīis, labi izklaidējies, pārnāca mājās un aiz ieraduma iemeta netīrās kedas un jaku gaiteņa stūrī.
Tad viņš un onkulis ieslēdzās manā bijušajā istabā un ļoti ilgi runājās. Tad bija dzirdami tēvoča Pētera kliedzieni. Es nemaz necentos klausīties šo skandālu..
Un nu jau trīs mēnešus dzīvojam klusi un mierīgi. Māris pārstāja būt rupjš un darīt pretīģas lietas. Tiesa, viņš ar mani nerunā. Tomēr man tas ir vienalga. Es priecājos, ka attiecības ar onkuli ir uzlabojušās gan man, gan manai mātei.
Kā Jūs domājat, vai tā bija adekvāta rīcība no manas puses? “Vismaz pārmācīju Mārīti..”
Komentāru rakstiet zem facebook ieraksta!
