Beidzot! Es un Mārīte nopirkām dzīvokli. Bija tik daudz šaubu, baiļu, raižu, bet mēs tikām cauri. Pirmo iemaksu 30% krājām veselus 3 gadus.
Mēs dzīvojām pieticīgi: atteicāmies doties atvaļinājumos uz ārzemēm, apmeklēt restorānus un pat sākām skatīties filmas mājās. Bet tas bija tā vērts – izvēlējāmies ideālu dzīvokli.
Tas atradās jaunā ēkā ar lielisku infrastruktūru: dzelzceļa stacija pāri ceļam, tramvaja pietura pie ieejas, slimnīca un skola blakus. Likās, ka viss izdevās lieliski.
Pirmo nedēļu vienkārši izbaudījām mājas iekārtošanu: kārtojām mēbeles, izvēlējāmies aizkarus, dzīvokli padarījām mājīgu… Bet kādu nakti mūs pamodināja sievietes sauciens pēc palīdzības..
Tā bija mūsu kaimiņiene, stāvu zem mums. Viņa kliedza, lai kāds izsauc policiju. Nevilcinoties izsaucām policiju, bet kad viņi ieradās, durvis viņiem neviens neatvēra.
Turpmākās nedēļas izvērtās par īstu nemiera maratonu. Katru nedēļu viss atkārtojās: kliedzieni, policijas izsaukšana, neveiksmīgi mēģinājumi iekļūt dzīvoklī.
Kaimiņi sāka sūdzēties, un mums ar Mārīti sāka rasties pirmās šaubas par dzīvesvietas izvēli.
Nolēmām tikt galā ar šo situāciju un aprunājāmies ar mūsu mājas priekšsēdētāju. Izrādījās, ka mūsu kaimiņiene dzīvo viena un jau labu laiku apmeklē psihiatru…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
