Sākumā pilsētas iedzīvotāji uzskatīja, ka jaunā meitene nepameta savu dzīvesvietu bez palīdzības un viņai bija jāsaņem palīdzība no ārēja avota, kas likās pašsaprotami.
Diemžēl viņu bažas tika apstiprinātas. Tomēr būtu bijis prātīgi ņemt vērā pilsētnieku izteikumus un izdarīt to, ko viņi prasīja. Pat ja tam būtu vajadzīgs pielāgošanās periods, viss taptu skaidrs uzreiz, pateicoties vietējiem.
Pirms mazās Justīnītes atrašanas, pamāte intervijas laikā izkliedza dīvainas lietas. Lai gan pamātes vārdi bija neparasti, to nozīme drīz kļūs acīmredzama pēc visa notikušā. Viņa izteikusi vairākas garas frāzes, sūdzoties par dzīvi, kas viss ir slikti, bet pašu galveno izkliedza pašās beigās.
Intervējot pamāti, viņa izteica savu viedokli par šo lietu, atklājot, ka situācija arī viņai pašai esot ļoti sarežģīta un grūta.
Viņa sūdzējās, ka viņai neliekot mieru intervētāji, kas tik ļoti interesējas par mazo Justīnīti. Viņai tas esot ļoti smags pārbaudījums. Viņa izkliedza, ka lietojot speciālas zā*les un citas lietas, lai tikai spētu izturēt šo visu.
Visbeidzot pēdējo izkliegusi, ka neviens viņu nevar saprast, neviens nav piedzīvojis to, ko viņa. Visi viņai neliekot mieru, taču mazo Justīnīti atrast nemaz nevar!
Nākamajā dienā abām personām par pārsteigumu ieradās likuma kalpi un viņiem tika piemērota aizturēšana. Stāsts, ko viņi bija izdomājuši, bija nepatiess, jo viņi jau zināja par meitenītes reālo stāvokli un viņas atrašanās vietu. Apstākļi patiesībā bija krietni savādāki, nekā to dīvaini izkliedza māte.
Beigu beigās, vien “spēlēja” uz jūtām balstītu teātri.
