Izrādās, es biju otršķirīgu drāmu varone, ko vienmēr ienīdu no visas sirds.
Es nekad īsti neesmu gribējusi precēties. Man tas viss likās muļķīga doma, sakot, ka šādas laulības nav ilgākas par gadu, maksimums divus gadus. Visas manas attiecības bija īslaicīgas..
Tikmēr visi mani draugi veidoja ģimenes un žēli skatījās uz mani. Es skatījos uz viņiem ar tādu pašu žēlumu, paredzot ātrās šķiršanās sēriju.
Un tad kādu dienu, sēžot labākās dradzenes kāzu jubilejā, es pēkšņi sapratu, ka jau ir pagājuši 10 gadi, un draudzene, kura apprecējās 20 gadu vecumā, pat nav domājusi par aiziešanu no vīra.. Turklāt viņa ir trešā bērna gaidībās..
Es domāju, ka man tas bija pirmais signāls, ka es daru kaut ko nepareizi. Es nolēmu nedaudz pazemināt savus standartus uz vīriešiem. Varbūt es esmu pārāk prasīga, un nav tādu vīriešu, kādus meklēju?
Un tad sākās piemērota partnera meklēšana.. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz cilvēku man bija jāizsijā, līdz atradu Eināru.. Viss viņa bija labi, izņemot vienu detaļu. Viņš jau bija precējies iepriekš. Man tas bija visstingrākais tabu. Ja viņš nav spējis saglabāt vienu ģimeni, viņš zaudēs arī otro..
Bet, kā jau rakstīju iepriekš, es pazemināju savus standartus un pierunāju sevi dot viņam iespēju. Einārs izmantoja šo iespēju, tik ļoti, ka man no tās trīcēja ceļi, it kā man atkal būtu sešpadsmit un jauks zēns pievērstu man uzmanību..
Es jutos ļoti viegli ar viņu. Mēs viens otru lieliski sapratām. Es domāju, ka šis bija iemesls nenovēršamajām kāzām.
Viņa radinieki pret mani izturējās neitrāli. Viņi pat neatceras viņa bijušo sievu, un tas bija labi. Lai gan kāzās tas bija īpaši pamanāms, viņi gribēja šajā jautājumā ielikt savus “divus centus”..
Mūsu ģimenes dzīve bija diezgan mierīga. Vienīgais, kas mums bija vajadzīgs, lai būtu pilnīgi laimīgi, bija bērni. Nekādīgi nesanāca… Es biju sarūgtināta, biju pārliecināta, ka tas viss attiecas uz manu vecumu.
Tomēr 35 nav 18.. Nav tik viegli palikt stāvoklī.
Bet es gāju uz izmeklējumiem, ārstējos un pat izmantoju tradicionālās metodes. Es nezaudēju drosmi un ticēju labākajam, un mans vīrs mani atbalstīja visos iespējamos veidos.
- Neuztraucies tik ļoti! – viņš vienmēr teica, gribēdams mani uzmundrināt. – Ja paši nevarēsim, tad adoptēsim.
“Bet es gribu savu,” es žēlīgi atbildēju, ar šausmām domājot, ka esmu pārāk ilgi kavējusi laulību un tagad esmu nepilnvērtīga sieviete.
Einārs pat nevēlējās dzirdēt par šīm domām. Viņš uzstāja, ka es joprojām esmu viņam labākā un viņš mani nepametīs. Es biju viņam ļoti pateicīga par to.
Bet kaut kams noteikti jānoiet greizi, vai ne? Tas notika dienā, kad mums bija jādodas pie viņa ģimenes uz kaut kādu jubileju…
Es todien nejutos īpaši labi, tāpēc piedāvāju Eināram doties bez manis. Nu ko? Vai tas ir manis dēļ, ka viņš nevar redzēt savus radiniekus? Esmu neatkarīga sieviete, varu par sevi parūpēties. Tālāk notika pats šokējošākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
