Un vecākais dēls pat pastāstīja tētim par savu jauno draugu: “Mums viņa jāpaņem. Viņa ir laba!”
Pēc kāda laika Antona mīļotā, kurai jau bija viens bērns no pirmās laulības, atzina, ka viņai bija pravietisks sapnis.
Viņa sapņoja, ka audzina septiņus bērnus. Un nākamajā dienā viņa ieraudzīja ziņojumu par Antonu un saprata, ka tas ir liktenis!
“Sākumā man vienkārši bija žēl Antona, un es uzrakstīju viņam vēstuli ar atbalsta vārdiem. Un tad viss kaut kā nemanot sāka griezties…
Man vīriešu uzmanība vienmēr ir pietikusi, bet tuvumā nebija neviena īsta vīrieša, uz kuru es varētu paļauties. Bet Antons izrādījās tieši tāds!” – teica Ludmila.
Ludmila no Antona dzīvoja aptuveni 90 km attālumā, bet tas nekļuva par šķērsli attiecībām: līgava un viņas dēls pārcēlās pie mīļotā uz ciematu!
Kāzas bija pieticīgas. Antons un Ludmila apprecējās ciema baznīcā, un nākamajā dienā viņi devās ceļojumā, atstājot bērnus pie vecmāmiņas.
Bet, kad jaunlaulātie atgriezās mājās, viņus gaidīja cita dāvana, kaut arī negaidīta. Drīz viņu ģimene tika papildināta ar vēl diviem bērniem!
Antons un Ludmila palīdzēja darbiniekiem rehabilitācijas centrā, kur pajumti atrod bezpajumtnieki, narkomāni un alkoholiķi.
Viens no centra pacientiem nomira, atstājot bāreņus, divus bērnus. Bērni nevienam nebija vajadzīgi, un Ludmila piedāvāja viņus uzņemt ģimenē.
“Mēs ar Antonu domājām un nolēmām, ka neviens cits kā mēs nevaram palīdzēt šiem bērniem. Bet septiņu vai deviņu bērnu audzināšanai nav lielas atšķirības..
Saka, ka vienu bērnu ir grūtāk izaudzināt nekā vairākus, un tā ir taisnība!” – Ludmila paskaidroja šīs rīcības iemeslus.
Bērnu dēļ Ludai bija jāatsakās no iecienītā darba. Pēc viņas teiktā, tas bija viens no grūtākajiem brīžiem viņas dzīvē.
Tagad katra sievietes diena sākas pusastoņos no rīta neatkarīgi no brīvdienām vai darba dienām.. Viņai vienā reizē vajag pagatavot vismaz 5 litrus zupas!
“Iepriekš es pastāvīgi uztraucos, ka man nebūs laika, visu uzspēt, bet Antons vienmēr bija blakus un palīdzēja man.
Viņš man iemācīja pareizi pārvaldīt laiku, tāpēc man atliek pāris brīvas minūtes atpūtai,” iespaidos dalījās Ludmila.
Ģimenei pieder neliela zemnieku saimniecība. Antonam ir remonta brigāde, kas veic apdares darbus.
Bet naudu joprojām ir grūti nopelnīt..
“Tagad viņi adoptēja divus bērnus, praktiski kailus. Mēs vēlamies tiem iegādāties labāko, jo viņi neko labu savā dzīvē nav redzējuši.
Viņi priecājas par katru konfekti.. stāsta ģimenes galva.
“Nesen rakstīju prezidentam un lūdzu mikroautobusu. Citos reģionos to piešķir daudzbērnu ģimenēm, bet pie mums nez kāpēc nav atļauts.
Un mēs vairs neietilpstam parastajā automašīnā – viens sēž uz otra,” Antons turpināja.
Tikmēr, kamēr pieaugušie risina savas problēmas, bērni priecājas par savu jauno dzīvi un gaida brīnumu.
Šis ir tik iedvesmojošs stāsts no parastu cilvēku, ar lielu sirdi, dzīves!
P.S. Ja tevi aizkustināja šis stāsts, spied “Patīk” un dalies ar draugiem, lai par šo stāstu uzzinātu vairāk cilvēku.
