“Es apsēdos un piespiedu galvu viņam pretī. Viņa teica, ka viņam vairs nebūs jācieš. Viņš man atbildēja: “Bet es gribu, mammu! Tikai priekš Tevis..” Es knapi varēju novaldīt asaras.”
Turpmākajās dienās Nolans daudz gulēja.
Viņa vecāki nolēma viņu aizvest, lai viņš varētu pavadīt savu pēdējo nakti mājās. Taču zēns teica, ka vēlas palikt slimnīcā.
Viņa turpina:
“Ap 21:00 es pajautāju Nolanam, vai varu ieskriet dušā. Es negribēju viņu atstāt.
Viņš teica: “Labi, mammu.” Es viņam apsolīju, ka iznākšu burtiski pēc 2 sekundēm.
Viņš man uzsmaidīja un es aizvēru tualetes durvis. Mana ģimene stāstīja, ka tad, kad durvis aiztaisījās, viņš aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.
Kad atgriezos, visa ģimene stāvēja pie viņa gultas, un visi skatījās uz mani ar asarām acīs.
Viņi teica: “Ruta, viņš aizmiga.” Viņa elpošana bija ļoti smaga.
Es piesteidzos pie dēla un noglāstīju viņa galvu.
Mans eņģelis dziļi ieelpoja, atvēra acis, uzsmaidīja man un čukstēja: “Es tevi mīlu, mammu.”
Viņš beidza elpot pulksten 23:54, kad es viņam dziedāju “Tu mana saule..”.
Es viņu pazaudēju, kad viņam bija tikai 4 gadi…”
Šim bērnam atradās spēks, pēdējo reizi pamosties, sakopot spēkus, lai pateiktu mātei, cik ļoti viņš viņu mīl. Šis ir stāsts, kas aizkustinājis miljoniem siržu visā pasaulē.
Vai Jūs neaizmirstat pateikt saviem mīļajiem, ka mīlat viņus?
