Tiklīdz paliek nedaudz siltāks, pārvācos uz šejieni, uzkopju māju un pagalmu un tad iekārtoju dārzu, veidoju puķu dobes. Šeit es jūtos labi un mierīgi.
Mani sauc Lidija Ļvovna, man ir 60 gadi, sen pensijā, dzīvoju savu dzīvi. Jau 10 gadus dzīvoju viena, nav vīra, nav bērnu, nav draudzeņu. Bērniem ir savas lietas, viņi ar savā ģimenēm dzīvo citās pilsētās, mans vīrs miris, un man ir palikusi tikai mana māja – mans prieks un izklaide. Tiklīdz paliek nedaudz siltāks, pārvācos uz šejieni, uzkopju māju un pagalmu un tad iekārtoju dārzu, veidoju puķu dobes. Šeit es jūtos labi un mierīgi.
LASI ARĪ: Klajā nākušas bēdīgas ziņas no Raimonda Paula ģimenes
Bet ziemā gan es nevaru šeit dzīvot, man pa grūtu, jo jātīra sniegs. Nav neviena, kas palīdzētu, tāpēc jābrauc uz pilsētu. Rudenī ar lapām – nekas, varu tikt galā. Šogad septembrī Lidija nedaudz saaukstējās, pilsētā aizturējās nedaudz ilgāk par nedēļu, bet, tiklīdz palika labāk, uzreiz devās uz mīļoto ciemu.
Pieeju pie mājas, un redzu, tur vārti atvērti. Ne jau tiešām kāds iegājis dārzā, es nodomāju. Šķiet, ka viss ir savās vietās, bet te skatos, slēdzenes kronšteins karājas pie durvīm… Kļuva biedējoši, vai tiešām visa māja būs iztīrīta, un kas viņus piesaistīja vientuļas pensionāres namiņā!! Lidija klusiņām iegāja. Bet mājā viss stāvēja savās vietās, izņemot to, ka uz gultas bija sega, kuru es pat neizmantoju, es to glabāju skapī zemākajā plauktā, un krūze uz galda … Nu, traukus jau es vienmēr nolieku vietā! Kaut kas te nav tīrs…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
