Bija uzreiz jābrauc uz slimnīcu. Kamēr sagaidīju speciālistus, kopā pagāja vairāk nekā 2 nedēļas. Paši saprotat, kas notiek ar organismu, kurā ir “uzsprādzis” apendicīts, pa 2 nedēļām. Infekcijas visur, dakteris teica, labi, ka man stipra imunitāte.
Zināšanai, es nesmēķēju, īpaši nedzeru, sportoju 3x nedēļā, priekš sevis – nevis kādam ko pierādīt, tas jau bija kā zobus tīrīt, ēdu daudz maz veselīgi. 20.jūlijā man izoperēja iekaisumu vēdera dobumā, tādu agoniju vēl nebiju dzīvē jutis, ķermenis sevi pasargāja, savāca to dranķi vienā vietā, tā sākumā likās, un man viņu izoperēja.
Pēc aptuveni 7 dienām mani izlaida. Es protams, uzskatīju, ka viss ir beidzies un nevarēju sagaidīt kad būšu atpakaļ ikdienas dzīvē, bet tā diemžēl nebija. Mājās izrakstītās antibiotikas nenostrādāja, iekaisums turpināja attīstīties citviet.
29.jūlijā es atgriezos slimnīcā ar cerību, ka ar zālēm apārstēs to, kas sanācis, tā diemžēl nesanāca. Šodien mani grieza atkal vaļā un tīrīja infekciju. Tik bail man vēl nebija bijis, man ir piecgadīgs dēls, dāma kuru mīlu, ģimene, draugi, kaimiņi, kuriem visiem mani vajag, ziniet, pēc tā kā man gāja pirmo reizi, likās nepiecelšos, briesmīga sajūta. Bet tikko piecēlos.
Mani izoperēja vēlreiz. Nav vērts stāstīt, kā jūtos. Tas ko es gribēju pateikt: Tu dzīvo cik vien veselīgi vari, ēd, dzer ūdeni, kusties. Tas Tev kādreiz var izglābt dzīvību.
Ja sāp, ej pie ārsta uzreiz – neciet, labāk iztērē dienu ārstiem, nekā vēlāk potenciāli sabojā sev dzīvi, jo redz nepatīk dakteri. Ciest nevaru uķināšanos un žēlošanu, katrs pats var sevi pataupīt, atbalstīt un pažēlot, neko nesakiet. Vienkārši dienas beigās Tu būsi pilnīgi viens un, ja Tu dzīvē sevi neliksi pirmajā vietā, neviens cits to nedarīs. Esiet stipri un veseli!”
