Portāls nra.lv, vēsta: Kur pazūd munīcija Ukrainas armijai; kādēļ F-16 karā netiek izmantoti lietderīgi; kā FPV dronu lietošana ietekmē kara gaitu; amatpersonu nodevības; vai karam paredzamas drīzas beigas; kas notiek ar gūstā saņemtajiem Ukrainas karavīriem un kādēļ Krievijas militāristi izvaro bērnus – intervijas turpinājums ar Ukrainas armijas kareivi Juriju Armašu, kurš septembrī viesojās Rīgā.
Intervijas sākums šeit
Kādi ir Ukrainas armijas galvenie uzdevumi tuvākajiem mēnešiem – noturēties, atdodot pēc iespējas mazāku teritorijas apjomu?
Manuprāt, ja Ukrainas armija nebūtu devusies iekarot Kurskas apgabalu Krievijā, zaudētās teritorijas apjoms Ukrainā būtu mazāks. ASV prezidenta vēlēšanas, manuprāt, var atnest daudz pozitīvā, tam tic arī daudz ukraiņu cilvēku.
Pagājušajā ziemā un pavasarī dzirdējām daudz ziņu, ka Ukrainas armijai katastrofāli nepietiek artilērijas munīcijas. Kāda ir situācija pašlaik?
Ir kļuvis vēl sliktāk. Munīcijas vienkārši fiziski nav.
Atcerieties, bija Čehijas prezidenta iniciatīva, kad atrada miljonu artilērijas lādiņu… Vai tie pazuduši kaut kur pa ceļam uz fronti?
Domāju, ka nav pazuduši, tie ir kaut kur armijas noliktavās, kādēļ tie ir tur, es nezinu. Varbūt tie “gaida” to pašu, ko senāk “gaidīja” Ukrainas militārā tehnika, kas tika atdota Krievijai. Grūti teikt. Es to jau teicu, saku tagad un vienmēr teikšu – vajadzīga munīcijas pilnīga kontrole. Esam ļoti pateicīgi jums un citām valstīm, ka palīdzat mums. Mēs to novērtējam. Bet, lūdzu, kontrolējiet, kur nonāk jūsu palīdzība. Mēs paši nevaram izkontrolēt, kur paliek viss, ko jūs mums dodat. Tas stāv aiz desmit atslēgām. Jums ir iespēja, izmantojiet to, lūdzu!
Ilgi gaidītās iznīcinātājlidmašīnas F-16 nelielā skaitā nonākušas Ukrainā. Kāda ir situācija?
Šīs lidmašīnas nepilda tos uzdevumus, kam šādas lidmašīnas paredzētas. Ukrainā tās cenšas pārķert Krievijas raidītās raķetes un dronus. Tām jādara vairāk – ir vietas frontē, kur bez aviācijas vienkārši nav iespējams izdzīvot. Šeit pat nav runa par jebkādu mēģinājumu uzbrukt pretiniekam un atbrīvot okupētās zemes. Es ceru, ka valstis, kas šo tehniku piegādāja, ļaus mums to izmantot, lai izdotos atbrīvot okupētās zemes. Krievijas armijas apgādes ķēdes stiepjas no tās teritorijas pa Ukrainas okupētajām zemēm. Tie ir stratēģiskie objekti – kāpēc Krievija var uzbrukt mūsu stratēģiskajiem objektiem, bet mēs nedrīkstam?
Vai jūs jūtat, ka Ukrainas karavīriem šajā karā “viena roka ir sasieta aiz muguras”?
Ne tikai viena roka, bet arī viena acs ir aizklāta.
Kāda ir jūsu versija, kāpēc tas tā ir?
Manuprāt, patrioti, kuri 2022. gada februārī paņēma rokās ieročus un devās uz fronti, kuriem abas rokas un acis bija brīvas, palikuši ļoti maz. Tādi, kas ies līdz galam, lai Ukraina būtu brīva, lai atgrieztu atpakaļ šobrīd zaudētās zemes, lai atbrīvotu tos iedzīvotājus, kas šobrīd spiesti dzīvot okupācijā. Kaut kādu iemeslu dēļ Ukraina nav ieinteresēta, lai šādus cilvēkus apgādātu ar visu nepieciešamo, lai nosargātu viņu dzīvības. Šobrīd ar Ukrainas armijas kareivjiem izsniegto ekipējumu tu aizsargā sevi mazāk nekā par 50 procentiem, militāristi paši par savu naudu pērk trūkstošo.
Par Ukrainas kara specifiku. Šis ir dronu karš, ir lielie “Shahed” tipa droni un mazākie FPV droni. Kā FPV dronu lietošana ietekmējusi kara gaitu Ukrainas armijai frontē?
Ja nebūtu FPV dronu, Ukrainā šobrīd dzīvi būtu palikuši tikai bērni, sievietes un veci cilvēki. Tik liels faktors tas ir mūsu armijai. Kad pietrūka artilērijas munīcijas, tieši droni lielā mērā saglabāja armijas kaujasspējas, tie kompensēja artilērijas iztrūkumu un pat pašu ukraiņu kareivju nepietiekamību. Ar droniem var izpildīt dažādus uzdevumus, nesūtot uz konkrēto vietu karavīru ar “aizsietām acīm”.
“Nepretošanās Krimas okupācijai – Ukrainas politiķu atbildība”.
Atgriezīsimies atpakaļ vēsturē – 2014. gadā Krievija nozaga un nelikumīgi anektēja daļu Ukrainas teritorijas – Krimas pussalu. Kādas bija jūsu sajūtas toreiz?
Nespēju noticēt, ka tas notiek. Nespēju noticēt, ka var atdot Krimu bez militāras pretošanās, bez neviena šāviena – pussalā toreiz bija Ukrainas armijas militārās daļas.
Vai uzskatāt, ka tā bija tur esošo militārpersonu nodevība pret Ukrainu?
Es domāju, ka tā bija augstāka līmeņa nodevība, ko virzīja politiķi ar globālākiem mērķiem. Nesaukšu uzvārdus, paskatieties, kas bija tie cilvēki, kuriem tobrīd Ukrainā bija vara, kas deva pavēles atdot pozīcijas, kas teica bēgt. Mēs, iespējams, uz papīra esam demokrātiska valsts, bet, tikai padzīvojot uz vietas, jūs varat redzēt, kāda demokrātija Ukrainā valda.
Kāds ir jūsu viedoklis par kara Ukrainā ilgumu?
Pie mums Ukrainā politiķi kliedz, ka karš varētu beigties šī gada laikā. Neticu, ka karš varētu noslēgties jebkādā citā veidā šādā gadījumā kā vien pēc Putina noteikumiem. Vienīgais risinājums ir izdzīt ienaidnieku no Ukrainas teritorijas uz Krieviju, cita risinājuma nav. Pārāk daudz Krievija ir okupējusi. Kā var strauji pārtraukt karu, kad pretinieks sagrābis tik daudz teritorijas – varat par to prasīt, kam vēlaties, politiķiem, politologiem. Neviens nepateiks, kā ātri var atbrīvot tik lielu teritorijas daļu – tie ir aptuveni 20 procenti Ukrainas zemes.
Ja Ukrainas politiķi jebkādas motivācijas vadīti nolems noslēgt mieru ar Krieviju un atdot daļu valsts krieviem, kāda būs tautas reakcija?
Tas būs pilsoņu karš valsts iekšienē. Ļaudis karos viens pret otru par to, ka daudzi nav atgriezušies no kara, bet daudzi uz kara rēķina kļuvuši bagāti. Cilvēki nogalinās viens otru. Diemžēl pateikšu nepatīkamu pieņēmumu – šādā gadījumā daudzas amatpersonas aizbēgs. Kā to izdarīja Ukrainas prezidents līdz 2014. gadam Viktors Janukovičs (aizbēga uz Krieviju – autors). Viņš to izdarīja tik “skaisti”, ka to redzēja visa pasaule. Ja tagad tas notiks, amatpersonas aizbēgs, bet neviens to pat nepamanīs.
Tātad Ukrainas sabiedrībā šobrīd ir liela plaisa starp varu un tautu?
Diemžēl jā. Prezidents Volodimirs Zelenskis dažādos veidos cenšas “nogludināt asos stūrus”, lai neparādītu, ka šķelšanās ir, tā gan palielinās ar katru dienu, ar katru nogalināto Ukrainas armijas karavīru. Cilvēks aiziet, bet valstī labāka situācija nekļūst.
2017. gadā jūs brīvprātīgi pievienojāties armijai, kāda bija jūsu motivācija tobrīd?
Es tobrīd biju pabeidzis pusotru gadu ilgo militāro apmācību kursu, mans jaunākais brālis jau dienēja armijā, viņš bija pievienojies 2016. gadā. Viss, ko es dzirdēju no viņa par reālo situāciju, izraisīja manī lielu šoku. Es viņam jautāju: “Vai tur ir vajadzīga mana palīdzība?” Viņš atbildēja: “Protams, ka vajadzīga. Tu ļoti daudz palīdzēsi.” Tobrīd medicīnas līmenis armijā bija zems, pietrūka visu veidu personāla, sākot ar feldšeriem, beidzot ar medicīnas instruktoriem, medicīnisko dienestu vadītājiem. Medicīna armijā vienkārši bija nospiesta uz ceļiem. Es nospriedu, ka laiks ir sākt ar sevi un situāciju mainīt.
Jūs devāties uz fronti, kad tas vēl nesaucās pilna mēroga karš, bet Ukrainā to sauc par antiterorisma operāciju. Kur jūs bijāt, ko redzējāt?
Mana pirmā rotācija bija Doneckas apgabalā, Mariupoles virzienā pie ciema Širokino. Tur nogalināja manus pirmos armijas biedrus, evakuēju ievainotos. Redzētais bija šoks, bet es sapratu, ja pazaudēšu sevi kritiskā situācijā un nespēšu sniegt palīdzību, cilvēks nomirs. Ārstu pirmais bauslis – nekaitē pacientam. Pat brīžos, kad saņēmām gūstā tā sauktās Doneckas Tautas republikas karavīrus, tāpat sniedzām viņiem medicīnisko palīdzību. Pēc tam bija rotācija uz ciemu Ščastje, tad divas rotācijas uz Bahmutu. Jau tajā laikā par situāciju Bahmutā bija redzams, ka rezultāts būs bēdīgs. Tagad skatoties uz Bahmutu, pilsētas vairāk nav, tā ir pilnībā iznīcināta, palikušas drupas, mājas iznīcinātas līdz pirmā stāva līmenim.
2022. gada aprīlī, kad rit pilna mēroga Krievijas iebrukums, jūs esat Hersonas apgabalā, pie Oļešku ciema Dnipro upes kreisajā krastā. Pēc diviem mēnešiem esot okupācijā un aplenkumā, kad jūsu brigāde cietusi milzīgus zaudējumus (iznīcināti vai ievainoti 80 procenti no personālsastāva – autors), jūs nonākat gūstā.
Hersonas apgabalu Krievijas pilna mēroga uzbrukums pārsteidza nesagatavotu, mūsu atbildīgie izlūkošanas dienesti nebrīdināja, krievi kolonnās šķērsoja Antonova tiltu pār Dnipro upi Hersonā, nogalinot milzīgu skaitu mierīgo iedzīvotāju – sievietes, bērnus. Viņiem bija vienalga, jo krieviem bija pilnīga nesodāmības sajūta. Mana brigāde Dnipro upes kreisajā krastā nonāca aplenkumā. Es biju kopā ar diviem ievainotajiem armijas biedriem, kurus nevarēju atstāt, nonācu gūstā. Izlēmu, ka būtiski kā Ukrainas armijas oficierim ir censties saglabāt biedru dzīvības, nevis aizbēgt, jo esmu oficieris.
Kā notika nonākšana gūstā?
Tā bija Oļešku piepilsēta, un mūs aizturēja, noturot par Ukrainas armijas izlūku grupu. Kad gar galvu aizlidoja pirmā lode, sapratu, ja neapstāsimies, tūlīt mūs nošaus. Kad pirmā lode nosvilpa gar ausi, devu komandu apstāties, sapratu – šī lode netrāpīja, bet nākamā trāpīs. Tā būs ne tikai mana galva, bet arī manu dienesta biedru galvas. Mūs gūstā saņēma “Doneckas Tautas republikas” zaldāti – kontrolpunktā nosēdējām līdz nākamajam rītam, kad atbrauca pakaļ Krievijas Federālā drošības dienesta amatpersonas. Mūs aizveda uz okupētās Nova Kahovkas pilsētas policijas iecirkni. Tur atradāmies turpmākos četrus mēnešus.
Vai vēlaties izstāstīt, kas tur notika?
Kāpēc ne? Ukrainas armijas kareivji nestāsta, kas notiek gūstā, viņiem aizliedz to darīt. Mūs krievi sagaidīja kā izlūkus, tas paredzēja īpaši skarbu izturēšanos. Ja kādam bija tetovējumi, tad sadisms bija īpašs. Bet mēs esam militāristi, mēs protam ciest sāpes, turēties, nepadoties un neizstāstīt. Tomēr redzētais, kā krievi izturējās pret vienkāršiem civilajiem ļaudīm, sievietēm, kādas bija spīdzināšanas, atstāja neizdzēšamu iespaidu. Es pirmo reizi dzīvē redzēju tāda veida nežēlību.
Viņi ir sadisti, zvēri?
Zvēri. Sadisti un zvēri droši vien ir kā caur šķērssvītru. 19 gadus vecam pie samaņas esošam vīrietim norauj nagus, no ķermeņa izgriež tetovējumus ar visu ādu, izmantojot asmeni. Tikai tāpēc, ka viņiem tāds tetovējums nepatīk. Pratināšanas/spīdzināšanas notiek, izmantojot elektrību, vadus. Vadus pievienoja pie ausu ļipiņām, pie roku un kāju pirkstiem. Par laimi vai nelaimi, jo esmu ārsts, man nācās būt klāt šajās “pratināšanās”, un, sniedzot palīdzību, man izdevās paglābt no nāves šos cilvēkus pēc spīdzināšanas seansiem. Mans uzdevums bija izglābt dzīvību, lai cilvēks nenomirtu, kamēr šie spīdzinātāji neizsitīs no pratināmā sev nepieciešamās liecības. Tikai tad viņi pārtrauks ņirgāties par cilvēku. Sievietēm spīdzinātāji pievienoja elektrības vadus pie dzimumorgāniem, pie krūtīm. Saprotu, ka tas, kas izskanēja, kādam varbūt šoks, bet es ar šo šoku katru rītu mostos. Absolūts šoks mani pārņēma, kad redzēju, ka milicijas pagrabos viņi ieslodzītus tur bērnus. Bija nepilngadīga meitene, kurai bija 14 gadu, divi zēni – vienam 14 gadu, otram 16.
Krievi Nova Kahovkas policijas iecirknī spīdzināja arī bērnus?
Spīdzināšana ir viens, to var izturēt. Bet šie necilvēki izvaroja šos bērnus, veica seksuālu vardarbību. Pēc kaut kā tāda cietušajiem vispār ir grūti turpināt dzīvot. Bet krieviem tās bija parastas metodes, viņus tas nekādi nemulsināja. Policijas iecirkņa augšējos stāvos šie krievu spīdzinātāji dzīvoja, tur viņi turēja vietējās meitenes, kuras izmantoja savu seksuālo vēlmju apmierināšanai. Kā es to zinu? Mani uz šiem ēkas augšējiem stāviem arī konvojēja, jo esmu ārsts, kad vienai no seksuāli izmantotajām meitenēm bija kļuvis slikti. Kad mani tur veda, teica, lai pasaku, vai viņa ir stāvoklī. Atbildēju, ka nevaru to pateikt – ka neesmu ginekologs, esmu tikai terapeits. Es varu daļēji aizstāt ķirurgu, bet ne ginekologu. Šīs ukraiņu meitenes, kas bija spiestas dzīvot ar krievu spīdzinātājiem, sadistiem un izvarotājiem, okupanti aizveda sev līdzi, kad aizbrauca prom no Nova Kahovkas. Nezinu, kāds ir šo bērnu liktenis. Tos bērnus, kurus turēja ieslodzītus pagrabā, kurus spīdzināja un seksuāli izmantoja, vēlāk palaida brīvībā. Daži no šiem bērniem tagad ir Polijā, daži Ukrainā – tajā pusē, kas nav okupēta, viņi ir drošībā. Krievi ir ļoti nežēlīgi, kas ir pats skumjākais – šie cilvēki no paveiktā gūst baudu.
Nevajag būt ilūzijām, ja Krievija uzvarēs Ukrainā, krievi to pašu darīs šeit ar latviešu bērniem – zēniem un meitenēm. Mums Latvijā dažos masu medijos, sabiedriskajās organizācijās ir cilvēki, kas stāsta, ka Krievija un krievi nemaz neesot tik slikti…
Esmu dzirdējis, ka Latvijā pietiek pilsoņu, kas ir sašutuši, ka krievi nevēlas saprast, ka viņi neatrodas savā valstī. Viņi atrodas svešā valstī, bet krievi cenšas šeit izveidot kaut kādus savus noteikumus, savus likumus. Domāju, ka Latvijas valdība agrāk vai vēlāk uz to reaģēs, pie jums nebūs tādu tīri krievu rajonu.
Kara dēļ miljoniem Ukrainas iedzīvotāju devušies prom no valsts.
Jā, īpaši daudz aizbrauca pirmajos pilna mēroga kara mēnešos 2022. gadā. Tie bija vismaz astoņi miljoni cilvēku, un viņi turpina aizbraukt joprojām. Ukrainā paliek tikai ļaudis, kas karo, vai tie, kas nevar karot – veci cilvēki.
Izsakām visdziļākos cieņas apliecinājumus un pateicību organizācijas “Labo darbu biedrība” vadītājam Valtam Dalbiņam par palīdzību intervijas tapšanā!
