“Es nekad neesmu upurējusi sevi bērnu labā. Un es arī nekad, neko tādu no viņiem neprasīju.
Iespējams, vissvarīgākais bērnu audzināšanā ir piemērs, ko mēs, pieaugušie, viņiem rādām. Tas attiecas arī uz attiecībām starp vecākiem. Bērni visu redz, visu uzsūc kā sūklis…
Man ir draudzene, kurai ir laimīga un draudzīga ģimene. Viņai un viņas vīram ir lieliskas attiecības. Viņiem jau ir pieaugusi meita un pieaudzis dēls, viņi bieži ar vecākiem sazinās.. Viņi pavada laimīgi laiku ar saviem mazbērniem. Kādu dienu, apspriežot bērnu tēmu, jautāju viņai, kā viņai izdevies panākt šādu harmoniju ģimenē.
Un lūk ko viņa atbildēja:
“Patiesībā tas ir vienkārši. Es nekad neesmu audzinājusi bērnus, tā vietā vienmēr esmu palīdzējusi viņiem augt un attīstīties pašiem. Es nekad neesmu skatījusies uz bērniem kā uz savu īpašumu un nekad neprojicēju uz viņiem savus personīgos plānus un sapņus.
Es nepārvērsu savus bērnus savos projektos.. Es esmu tikai durvis, pa kurām viņi ienāca šajā pasaulē, lai atrastu sevi, sasniegtu savu potenciālu un dzīvotu savu un laimīgo dzīvi.
Pēc viņu dzimšanas es koncentrējos, pirmkārt, nevis uz viņiem, bet gan uz sevi un mīlestību pret savu vīru.
Bērni redzēja mūsu savstarpējās jūtas… Viņi barojās no mūsu sirsnīgajām emocijām, kurās ar prieku dalījāmies ar viņiem. Caur sevi mēs tos piepildījām un joprojām piepildām ar siltumu, pieķeršanos un rūpēm.
Protams, es vienmēr palīdzēju viņiem visos plānos un sapņos. Bet tie bija tieši viņu plāni un sapņi. Es viņus neaudzināju. Es vienmēr prasīju viņiem atļauju, vai varu palīdzēt, kaut ko ieteikt utt. Tālāk seko pats noderīgākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
