Sākumā viss bija mierīgi, Klaudijai pat asaras nobira, kad pēc dzimtsarakstu nodaļas ieradāmies banketu zālē. Tad viņa nolēma runāt..
Viņa piecēlās, draugu un radinieku draudzīgajam, svinīgajam klusuma brīdī un tosta vietā teica:
“Dārgie viesi, mans dēls apprecējās ar slampu. Viņa ir pārgulējusi ar visiem rūpnīcas puišiem, es to noteikti zinu. Bet es joprojām novēlu Jānim laimi!
Pie galda valdīja klusums. Tie 60 cilvēki, kas uz brīdi bija sapulcējušies, skatījās no apmierinātās Klaudijas uz mani. Neviens neteica nevienu vārdu. Piecēlos un izgāju no zāles. Sekoja Jānis, aiz viņa pati vīramāte..
Es nedomāju bēgt no vīra, es vienkārši negribēju turpināt piedalīties šajā visā! Klaudija un viņas vīrs mani atrada smēķētavā netālu no restorāna izejas. Atnāc. Abi klusē, skatās uz grīdu – viņa ar dusmām, vīratēvs panikā.
- Kāpēc Tu man to nodari? Kas tev liek domāt, ka es, atvainojiet, esmu mauķel*?
– Man ir draudzene, kura strādā jūsu rūpnīcā, viņa par tevi zin pilnīgi visu!
- Kāda draudzene? Kāds ir viņas vārds?
- Nav svarīgi. Viņa man teica patiesību, ar to pietiek.
- Man nē. Es visu rūpnīcu “uzlikšu uz ausīm”, bet Jūsu draudzeni es atradīšu! Vai arī tūlīt pat braucam pie viņas!
- Priekškam tas ir vajadzīgs? – vīramāte no manis tādu spiedienu nepārprotami nebija gaidījusi.
– Un lai viņa to visu atkārto man sejā un vienlaikus Jānim. Sarunāts?
Vīramāte neatbildēja. Viņa nošņāca un devās pie viesiem zālē. Izsaucu taksi un devos mājās, paņēmu līdzi vīru. Viņš nepretojās. Gluži pretēji, viņš nolamāja savu māti, sakot, ka vairs nevēlas neko kopīgu ar viņu un pārējiem saviem radiniekiem.
Es turēju savu solījumu – vandījos pa visu rūpnīcu, veicu uzziņu personāla nodaļā, meklēju iespējamās savstarpējās paziņas ar Klaudiju. Bet tas nekādus rezultātus nedeva. Mūsu uzņēmums nav tik liels, diez vai cilvēks var tur apmaldīties.
Tā arī es nevarēju atrast to draudzeni, par kuru runāja mana vīramāte. Visticamāk, viņa vienkārši izdomāja, lai nomelnotu mani, godīgu sievieti.
Jānis atsāka sazināties ar māti tikai 2 gadus pēc kāzām. Es joprojām nevaru viņai piedot, neskatoties uz to, ka Klaudija vairākkārt mēģināja samierināties un mēģināt salabt. Es ignorēju viņas zvanus, es nebraucu pie viņas un neaicinu viņu ciemos.
Pēdējā laikā es domāju – varbūt man viņai vajadzētu piedot un aizmirst visu? Viņa ir veca un slima. Viņa nomirs, un tad es to nožēlošu.. Atbildi rakstiet zem facebook ieraksta, komentāros!
