Vecākus mēs neizvēlamies, un tas ir fakts! Šādi stāsti nav bieži dzirdēti, tādēļ iesakām to izlasīt līdz galam! Rakstu lasiet turpinājumā! Vīrietis kopā ar meitu atnāca uz rotaļlietu veikalu, lai izvēlētos viņai Ziemassvētku dāvanu. Meitene izvēlējās lelli Bārbiju un pajautāja tēvam, vai viņiem pietiks naudas. Vīrietis dārgā, modernā uzvalkā, smaidot atbildēja, ka pietiks.
Priecīgā meitenīte jau gribēja skriet uz kasi, bet tad blakus pamanīja puisēnu, kurš arī bija ar tēti atnācis uz veikalu. Puikam mugurā bija pavalkāta virsjaka – apģērbs droši vien nācis no lietotu preču veikala vai arī vispirms to valkājis vecākais brālis. Puisēns lēnām piegāja pie video spēles.
Zēna tēvs skumji paskatījās uz dēlu un noraidoši pagrozīja galvu. Viņam nebija naudas tādam pirkumam. Sarūgtinātais bērns nolika spēli atpakaļ plauktā.
Tajā brīdī meitene kaut ko pateica savam tēvam un paņēma spēli, kuru tikko bija nolicis zēns. Viņi samaksāja par pirkumu kasē, un meitene klusi kaut ko pačukstēja kasierim. Viņš pasmaidīja un paslēpa spēli zem letes.
Meitene nespēja slēpt smaidu, kad skumjais puisēns piegāja pie kases, lai samaksātu par grāmatiņu ar uzlīmēm. Tikko zēna tēvs pastiepa naudu, kasieris teica ”Apsveicu! Jūs šodien esat mūsu simtais klients, un tas nozīmē, ka esat laimējis dāvanu – video spēli!”
Kad tēvs ar meitu iznāca no veikala, viņš pajautāja meitenei, kāpēc viņa nolēma uzdāvināt šim zēnam tādu dāvanu. Un viņas atbilde bija tik gudra, ka gudrāku nevarētu izdomāt: „Vecmāmiņa un vectētiņš man vakar teica, lai pērku tikai to, kas darītu mani laimīgu. Es tā arī izdarīju! Tu redzēji, cik priecīgs bija tas zēns?”
Bērni ir ļoti tieši un patiesi, un mums jāmācās no viņiem…
