Kad Jūlija bija stāvoklī, mēs domājām, kuram tad būs līdzīgs mūsu mazulis. Sieva uzskatīja, ka bez variantiem: līdzīgs būs viņai. Viņa ir brūnacaina un tumšmataina, bet es – blondīnis ar zilām acīm.
Ikviens atceras no skolas par dominējošiem un recesīviem gēniem. Nu laiks rādīs. Protams, sapratu, ka sievai ir taisnība, bet klusībā tomēr cerēju, ka dēls mantos no manis vismaz degunu vai augumu. Šeit es pārspēju Juļku..
Un tā, visbeidzot, es aizvedu savu mīļoto uz dzemdību namu, un pēc piecām dienām paņēmu viņu un savu dēlu mājās. Jā, Jūlija man pa telefonu atsūtīja mazuļa fotogrāfijas, bet kā es varu uzreiz saprast, kāds viņš izskatās?
Kādu dienu mājās, mēs viņu nomazgājām, aizmidzinājām un sākām skatīties un domāt, kuram tad īsti ir līdzīgs..
– Acis ir zilas, bet noteikti paliks tumšākas.. “Mati ir tumši,” sieva triumfējoši paziņoja.
Es tikai skumji pamāju ar galvu. Tā šķiet. Un mans deguns ir kā kartupelis, noteikti ne mans. Iespējams, mūsu dēls ir līdzīgs sievastēvam.
Jā, sievastēvs un sievasmāte apspriedās: viņu gēni. Bet vecāki nez kāpēc dīvaini paskatījās uz mazdēlu, un tā kā, kaut ko noklusēja..
Un pēc trim mēnešiem mēs pēkšņi sapratām, ka mūsu mazulis strauji mainās. Acis ir zaļas, mati kļūst arvien cirtaināki… Un āda kaut kā kļuva tumšāka. Un Jūlija, lai arī ir brunete, bet viņai ir gaiša āda. Un arī pārējiem viņas ģimenes locekļiem.. Tas ir tā, it kā mums būtu čigānu bērns, tikai ar zaļām acīm.
Taču tas mani un sievu nesatrauca. Mūsu mazulis, tas ir skaidrs.
Bet mans tēvs arvien vairāk domīgi skatījās uz zēnu un reiz man teica, ka šķiet, ka Jūlija ir dabūjusi bērnu no kāda čigāna.
Es tikai pasmējos, jo biju tikpat pārliecināts par savu sievu kā par sevi. Viņš teica, ka mums vajagot kārtīgāk sakārtot ciltskoku; kaut kur noteikti slēpās kāds čigāns vai nu mūsu pusē, vai Julījas pusē.
Un tēvs pēc tam visiem saviem radiniekiem atklāti pateica, ka šaubās, vai tas ir viņa mazdēls. Mans sievastēvs un sievasmāte uz viņu apvainojās, pārstāja sazināties, Jūlija tikai smējās..
Saprotot, ka viņš ir atstāts pilnīgi viens, tēvs nolēma pierādīt visiem, ka viņam ir taisnība. Kaut kā slepus paņēmu mūsu Ģimas knupīti un devās uz ģenētisko laboratoriju. Mans tēvs nolēma: tā kā es nevēlos nekādu tiesvedību, viņš pats veiks pārbaudes, lai noteiktu DNS.
Viņš gaidīja desmit dienas, nevienam neko neteica un, saņēmis rezultātus, steidzās pie Jūlijas un manis, aizdomīgi kratot papīra lapu ar DNS testa rezultātiem.
- Skaties, dēls! Man bija taisnība. Tas nav mans mazdēls, nedz arī tavs dēls! – viņš kliedza, rādot ar pirkstu uz kaut kādiem cipariem uz lapiņas.
Godīgi sakot, es pamatīgi apstulbu. Es nespēju noticēt, ka Jūlija mani krāpa. Un viņa stāvēja blakus ne mazāk apstulbusi.
“Koļa, es nekad neesmu gulējusi ne arvienu citu,” mana sieva čukstēja.
- Nekaunīgais sievišķis! – tēvs iesaucās. “Tu mānīji manu dēlu, un tagad izliecies pēc nevainīga jēra.” Tieši tā, dēls, šķiries, punkts!
“Jā, es izlemšu, ko darīt,” es nomurmināju..
Es negribēju skatīties uz savu sievu. Izrādās, ka tēvam ir taisnība? Bet kad viņai izdevās mani piekrāpt? Šķiet, ka pēdējā gada laikā mēs vienmēr esam bijuši kopā. Un kas ir tas čigāns? Godīgi sakot, es jutos aizvainots.
Es nezinu, kas būtu noticis, ja mana māte tajā laikā nebūtu atnākusi pie mums. Sapratusi, kas notiek, viņa smagi nopūtās, apsēdās uz ķebļa un nolaida galvu.
“Ak, Koļa.. jūs meklējāt nepareizā vietā,” viņa teica, “man likās, ka jūs par to nekad neuzzināsiet, bet…”
To dzirdot, mēs visi trīs sastingām, skatoties uz viņu. Un mana māte atzina, ka krāpusi savu tēvu pirms gandrīz trīsdesmit gadiem. Šī bija vienīgā reize. Pati māte lika viņai to darīt; viņam bērnībā bija slimība, tāpēc viņam nevarēja būt bērni. Viņi viņam nestāstīja par slimību, lai viņu nesatrauktu.
Mamma devās uz kūrortu un tur satika kādu blondmatainu, zilacainu vīrieti.. Viņa sāka ar viņu nelielu romānu. Un tikai tad pēc vētrainas nakts puisis teica, ka viņa ģimenē esot čigāni.
Protams, mamma ļoti uztraucās, ieraugot mani stāvoklī. Ja viņai piedzimst čigānu mazulis? Bet nekas nenotika. Taču izrādās, ka mazdēls ir atklājis viņas noslēpumu.
Protams, mans tēvs pēc tam bija ļoti aizvainots uz mammu, pat pameta viņu uz vairākām dienām un ar mani nesazinājās. Un tad, viņš nomierinājās un atgriezās. Viņš saprata, ka viņam nav neviena tuvāka un mīļāka.
Un tagad viņš satraucas par Ģimku vairāk nekā jebkurš cits..
