- Nu, vai tu vēl neesi salūzis? – kādu vakaru tētis apsēdās blakus man uz dīvāna un uzdeva vēl vienu “dīvainu” jautājumu.
- Nē. Un vajadzētu?
- Jā. Jo godīgam cilvēkam biznesā nekad neveicas. Lai veiksmīgi vadītu savu biznesu, Tev ir jābūt zemiskam. Izrādās, ka tu esi zaglis, citādi tu jau sen būtu izputējis. Tāpat kā es toreiz!
- Tēt, par ko tu runā? Strādāju godīgi un…
- Aizver savu netīro muti! – mans tēvs neļāva man pabeigt, sāka kliegt.. “Es biju kristāla godīgs cilvēks, tāpēc es izjuku.” Es neesmu nozadzis ne santīma un nevienu neesmu apmānījis. Kur es tagad esmu? Un tādiem cilvēkiem kā Tev nav ne goda, ne kauna, ne sirdsapziņas..
Viss bija savās vietās. Tēvs, kurš savulaik bijis samērā veiksmīgs uzņēmējs, pēkšņi saprata, ka visu pazaudējis pilnībā savas vainas dēļ. Bet, kā jau daudziem raksturīgi, izlēmu nepatikšanas sakni meklēt nevis sevī, bet gan apkārtējā pasaulē.
Ziņa, ka atveru biznesu, viņam bija šoks – skaudība aizrijās un ārā nāca daudzus gadus krājušās dusmas.
Tajā pašā vakarā man un manam tēvam bija šausmīgs strīds, un, vēl jo vairāk, mēs ievilkām konfliktā arī manu māti. Viņa seju izkropļoja neslēpts naids, un no viņa mutes izlidoja vārdi, kurus normāli cilvēki principā cenšas neizmantot. Sapratne, ka tētis ir mainījies un kopumā kļuvis par manu ienaidnieku, kļuva stiprāka ar katru nākamo viņa frāzi, un es nolēmu doties prom.
Es izīrēju dzīvokli, neskatoties uz mātes atrunāšanu, sakravāju mantas un pārcēlos. Es saprotu, ka atstāju savus vecākus vienus, bet es neko nevaru izdarīt – es nevaru atrast spēku piedot tēvam viņa vārdus, pazemojumus un apvainojumus.
Protams, braucu pie viņiem ciemos.. nesu ēdienu, par laimi finanses to atļauj.
Bet tētis ar katru reizi ir arvien naidīgāks pret mani. Ja agrāk viņš mani sveica ar vārdiem no sērijas “Ir ieradies zaglis”, tad tagad viņš to pat nesaka – viņš vienkārši novēršas. Man nav ne jausmas, kā ar viņu atrast kontaktu. Droši vien vērsīšos pēc padoma pie psihologa.
