Pirms gada nomira mana vecmāmiņa. No viņas mēs mantojām lielu dzīvokli, bet mantinieku bija daudz un tāpēc, lai izvairītos no strīdiem un skandāliem, nolēmām šo dzīvokli pārdot un naudu vienkārši sadalīt.
Un pirms mēneša atradām dzīvoklim pircējus un pārdevām. Summa, ko saņēmām, bija ļoti pieklājīga.
Nolēmu, ka man vajadzētu pietikt naudas, vienistabas dzīvokļa iegādei..
Mēs ar vīru sākām braukāt un apskatīt dzīvokļus, bet mums neviens dzīvoklis nepatika, vai arī bija lielas problēmas ar dokumentiem, vai dzīvoklis bija briesmīgā stāvoklī. Nu gadījās arī tā, ka mums vienkārši nepietika naudas dzīvoklim, kurš mums iepatikās..
– Kāpēc tev vajadzīgs šis dzīvoklis?! Galu galā tie tagad ir tik dārgi! Uzcelsim labāk māju! Mājas lielai un draudzīgai ģimenei! Galu galā, jums kādreiz būs bērni! Jums būs nepieciešama mana palīdzība. Kur tad es gulēšu? Es negribu gulēt virtuvē uz izvelkamā dīvāna!
– Jā, mēs paši tiksim galā ar saviem bērniem! – sāku iebilst.
– Jā, tagad tikai tu tā saki..! Un, ja tu negulēsi vairākas naktis, tu uzreiz lūgsi man palīdzību..! – vīramāte sāka mani pārliecināt… Vīratēvam arī bija interesants sakāmais…
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
