Un vīratēvs vispār teica:
-“Un agrāk cilvēki vienmēr dzīvoja daudzbērnu ģimenēs, un jaunākajam dēlam bija jāpieskata vecāki.. Šo dzīvokli atstāsim meitai. Bet mums ir liels zemes gabals pilsētas centrā. Mēs gribējām tur uzcelt māju Romam! Uzcelsim māju un dzīvosim tur visi kopā!
-Kāpēc tad neuzcēlāt? Kāpēc Jūs gribat būvēt māju par manu naudu?!
-Kāpēc tad tieši par tavu naudu? Tu esi mūsu ģimenes loceklis. Tas nozīmē, ka tava nauda ir mūsu kopējā, ģimenes nauda! Iedomājieties, cik labi būs, kad uzcelsim māju! Tur, pagalmā, uzcelsim lapeni un cepsim šašliku. Audzēsim dārzeņus un ierīkosim dārzu! – vīramāte sapņoja.
Protams, man nemaz nepatika tā doma – dzīvot kopā ar vīramāti.
Es parunāju ar savu tēvu un mans tēvs teica:
“Neuzdrošinieties sekot sava vīra radinieku piemēram.” Viņi nāca klajā ar ļoti viltīgu ideju: uzcelt sev māju par jūsu līdzekļiem. Kā jūs sadalīsiet šo māju, ja pēkšņi izšķirsieties? Mums lietas rūpīgi jāpārdomā. Galu galā dzīvē var notikt jebkas.
Es par to padomāju un sapratu, ka manam tētim ir pilnīga taisnība.
Drīz vien atradu piemērotu dzīvokli. Mēs ar tēti vienojāmies, ka viņš nokārtos dzīvokļa iegādi uz sava vārda. Un tad viņš man vienkārši izdos dāvinājuma aktu. Tagad dzīvoklis pieder tikai man. Mans vīrs neiebilst, bet visi vīra radinieki ir ļoti apvainojušies uz mani… Es sabojāju visus viņu plānus…
Kā jūs domājat, vai šī sieviete rīkojās pareizi? Atbildi atstājam komentāros zem facebook ieraksta!
