Bogdanam kļuva neērti un viņš pajautāja:
— Vecmāmiņ, jūs kaut ko gribējāt?
Vecenīte neko neatbildēja un paņēma mobilo telefonu rokās, lai piezvanītu.
Pēkšņi arī puisim iezvanījās telefons, viņš pacēla klausuli – tā bija viņa vecmāmiņa:
— Sveiks, Bogdaniņ, sveiks mans maziņais.
Satriektais puisis nenovērsa no nezināmās vecenītes ne acu, viņš paņēma telefonu no ausīm nost un iekliedzās:
— Vec – mā – miņ!!!
Pēc tam pēkšņi metās vecmāmiņai ap kaklu, kura sēdēja uz blakus soliņa…
P.S.
Līdz pat tai dienai puisēns ne reizi savas piecpadsmit gadu ilgās dzīves laikā nebija redzējis savu mīļoto vecmāmiņu. Viņa visus šos gadus strādāja dažādās pasaules malās, palīdzēja viņam ar mammu, sūtīja naudiņu un katru mīļu dienu, lai kā arī būtu, zvanīja savam vienīgajam, mīļajam mazdēliņam Bogdaniņam, lai uzzinātu, kā viņam diena pagājusi…
