Viņa droši vien domāja, ka es tūlīt aicināšu viņu uz restorānu…
Mēs staigājām apmēram stundu un runājām. Un tad Sintija neizturēja un jautāja:
-Cik ilgi mēs staigāsim pa parku? Mēs vairs neesam pusaudži! Vai Tu beidzot uzaicināsiet mani kaut kur vakariņās?..
Es uzreiz visu sapratu, bet mīļi pasmaidīju un teicu, ka esmu gatavs viņu uzaicināt, bet tikai uz nedārgu kafejnīcu, un ar norunu, ka katrs maksās pats.
Sintija apvainojās un teica:
– Ja tā, tad vari iet uz to kafejnīcu viens pats… Esi sveiks!
Sintija aizgāja. Protams, es biju sarūgtināts. Bet ļoti ceru, ka tomēr satikšu sievieti, kurai būšu vajadzīga es, nevis mana nauda…
Kā Jūs domājat, vai mūsdienās ir normālas sievietes, kuras tiešām meklē mīlestību, nevis tikai tādu vīrieti kurš uzturēs viņu? Atstājiet komentāru zem facebook ieraksta!
