Sandis bija atstāts viens pats. Artūram nebija laika sekot līdzi tam, ko dara viņa dēls.
Kādu dienu dēls teica tēvam, ka vēlas iepazīstināt viņu ar savu draudzeni. Viņas vārds bija Olga.
Tēvs paskatījās uz Sandi. “Jā, dēls ir pieaudzis! Septiņpadsmit gadu vecs, bet izskatās apmēram divdesmitgadīgs,” viņš teica.
Sandis izskatījās vecāks par savu vecumu. Un, sākot ar devīto klasi, dēls lūdza tēvu pierakstīt viņu moto sacensībās. Artūrs negribēja, lai Sandis pievērstos tik bīstamam sporta veidam, taču pēc dēla pierunāšanas piekāpās.
Artūrs uzdāvināja viņam apvidus motociklu. Un, kad Sandis izcīnīja kausu par pirmo vietu sacensībās, viņš pat ieinteresējās par šo sporta veidu un uzmundrināja dēlu.
Sandis bija ļoti labs braucējs. Ikreiz, kad Sandis ar savu motociklu uzbrauca kalnā, Artūra sirds ieplaiksnīja. Viņš ļoti baidījās par dēlu, bet tas bija satriecoši. Artūrs bija ļoti lepns par savu dēlu.
Tajā vakarā dēls atveda mājās savu draudzeni, lai iepazīstinātu viņu ar tēti. Viņa bija no bērnu nama. Olga bija izskatīga – vienkārši skaista! Viņas tēvs lieliski saprata dēla izvēli.
Un viņas raksturs bija brīnišķīgs: maiga, lēnprātīga – ideāla draudzene viņa dēlam.
Kopš tās dienas viņi bieži pavadīja laiku kopā savā mājā.
Kādu dienu Sandis pienāca pie tēva un teica:
– Tēt, esmu nolēmis precēties.
– Vai tev nav mazliet par agru?
Tēt, mēs esam izlēmuši. Mēs esam nopietni. Es viņu nepametīšu. Mēs pat neņemsim no tevis naudu. Es eju strādāt.
Artūram patika dēla nopietnība – gluži tāda, kāda bija viņa vecumā!
– Sandi, ja esi izlēmis, tas nozīmē, ka esi par to domājis, un es tevi atbalstīšu visā, ko tu darīsi.
– Paldies, tēti, es zināju, ka tu mani atbalstīsi!
Sandis aizgāja. Viņš devās gatavoties lielajām sacensībām. Uz spēles bija likts ne tikai kauss, bet arī laba naudas balva. Sandis vēlējās uzvarēt, lai pats varētu apmaksāt kāzu izdevumus.
Sacensības notika lielā trasē. Artūrs un Olga ieradās uzmundrināt Sandi. Olga bija ļoti satraukusies un noraizējusies.
Sacensības sākās. Sandis uzvarēja pirmajā braucienā, bet otrajā braucienā bija otrais. Un, ja trešajā sacīkstē viņš būs pirmais, viņš var uzvarēt.
Bija sācies trešais brauciens. Notikumi uzkarsējās. Viss ritēja labi, Sandim bija labs starts, un viņš atradās vadībā. Bet tad kaut kas notika, un Sandis izbrauca no trases. Viņš vairākas reizes apgāzās gaisā un nokrita.
Iestājās klusums. Artūrs pieskrēja pie dēla un satricināja viņu:
– Dēls! Dēls!
Bet Sandis tikai pēdējo reizi pasmaidīja un pārmeta acis. Viņš vairs neatguva samaņu.
Sandis nomira. Artūrs nespēja tam noticēt. Olga šausmās raudāja.
Bēru laikā Artūrs pagriezās pret Oļu:
– “Olga, ja tev būs vajadzīga palīdzība, lūdzu, nekautrējies sazināties ar mani. Es vienmēr esmu tevi atbalstījis.
Olga neieradās uz pēc bēru galda. Artūru tik smagi skāra dēla zaudējums, ka viņš nespēja ne ēst, ne dzert. Viss viņam atgādināja par dēlu. Lai aizmirstos, viņš vēl vairāk iegrima darbā.
Pēdējā laikā Artūrs gandrīz nebija atpūties. Kā parasti, viņš devās uz darbu, iekāpa mašīnā, bet atcerējās, ka bija aizmirsis aizslēgt dzīvokli. Viņš steidzās, tāpēc aizmirsa aizslēgt automašīnu.
Kad viņš atgriezās un iekāpa mašīnā, viņš no aizmugures dzirdēja dīvainu skaņu, it kā kāds rūktu… Kad viņš pagriezās, sirds ieplaka papēžos, viņu pārņēma tas, ko viņš redzēja…
Viņš ieraudzīja kasti ar zīmīti: ”Ja ar mani kas notiek, tad lūdzu atver. Sandis”.
Artūrs kasti attaisījis ieraudzījis Sandra telefonu, kurā stāvēja ziņa: ”Ja tu šo lasi, tad manis vairs nav. Es šo ziņu ierakstīju, jo jutu, ka kaut kas var noiet greizi. Gribēju tev pateikt, ka tu esi un būsi labākais tēvs kāds man ir bijis. Lūdzu, parūpējies par Olgu, jo viņa ir tik trausla un maiga. Viņa man ir viss. Lūdzu, rūpējies par viņu kā par savu meitu. Tavs dēls, Sandis”.
Artūrs apraudājās un saprata, ka viņš Olgu nepametīs nelaimē un tūdaļ brauca pie viņas viņu mierināt šajā skumjajā brīdī. Viņš zināja, ka dēls būs viņam pateicīgs par rūpēm pret Olgu.
